nekur.lv

Otrajam pasaules karam un holokaustam veltītās konferences Rīgā atklāšana 14.martā (2010) pulcēja lielu interesentu skaitu.

Konferences atklāšanas dienā tiek demonstrētas vairākas dokumentālās filmas, uz to noskatīšanos atnākušie cilvēki pilnībā aizpildīja viesnīcas “Reval Hotel Latvija” lielo konferenču telpu.

Konferences norisi viesnīcas ārpusē uzrauga vairāki pašvaldības policijas darbinieki.

Kā ziņots, starptautisko konferenci “Otrā Pasaules kara iznākums un holokausts: upuri, taisnprātīgie, atbrīvotāji un bendes”, rīko krievvalodīgo ebreju pasaules kongress (KEPK) un “Baltijas forums”.

Kā informē biedrības “Baltijas forums” direktors Aleksandrs Vasiļjevs, konferences pirmajā dienā Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja un biedrības locekļa Abrama Kleckina un KEPK Eiropas Kontinentālās sekcijas direktores Larisas Sisojevas vadībā notiks ar konferences tematiku saistītu dokumentālo filmu un jauno projektu prezentācijas.

Starp filmām būs Krievijā tapušās filmas “Rīgas geto melodija”, “Man nav bail” un “Brestas geto”, Izraēlā tapusī “Žitomira. Parasts ebreju stāsts” un Baltkrievijas filma “Izstumtie”.

Vakarā centra “Holokausts” līdzpriekšsēdētājs Iļja Aļtmans prezentēs enciklopēdiju “Holokausts PSRS teritorijā”, bet Eiropas reliģiskās biedrības “Šamir” prezidents Latvijā rabīns Menahems Barkans prezentēs Latvijas Ebreju enciklopēdijas projektu.

Konferences svinīgā atklāšana paredzēta pirmdien, 15.martā, ar tās līdzpriekšsēdētāju – “Baltijas foruma” prezidenta Jāņa Urbanoviča (SC) un KEPK prezidenta Borisa Špigeļa – uzrunām, kā arī konferences goda viesu uzrunām.

Konferences sesijā tiks runāts par tādām tēmām kā problēmas saistībā ar jaunu arhīva materiālu iekļaušanu zinātniskajā apritē, pētot holokausta tēmu bijušās PSRS teritorijā, Otrā pasaules kara un holokausta vēsture pētījumos un publikācijās ASV, holokausta vēstures pasniegšana daudznacionālā sabiedrībā ar atšķirīgām reliģiskajām konfesijām, holokausta mācīšanas īpatnībām ārpusskolas nodarbībās Latvijā, dokumentālais kino par Otro pasaules karu un holokaustu un holokausta pētniecības pieredze tajā.

Referentu vidū būs jau minētie centra “Holokausts” līdzpriekšsēdētājs Iļja Aļtmans un ebreju reliģiskās biedrības “Šamir” prezidents Latvijā rabīns Menahems Barkans, kā arī ASV Cilvēktiesību, brīvības un tolerances muzeja prezidents Igors Kotlers, ASV Ebreju mantojuma muzeja Izglītības nodaļas direktore Elizabete Edelsteina, kinorežisors un televīzijas žurnālists Vladimirs Molčanovs un kinodokumentālists un žurnālists Boriss Mafcirs.

Pēc tam paredzētas apaļā galda diskusijas par tēmām “Izglītība pret aizspriedumiem”, “Dokumentālais kino par Otro pasaules karu un holokaustu: vēsturiskās patiesības problēma” un “Otrais pasaules karš un Holokausts: nezināmie vēstures avoti un historiogrāfija”.

Uz konferenci ieradīsies arī Efraims Zurofs, kurš iecerējis arī uzstāties.

Leģionāru piemiņas diena katru gadu rada asas diskusijas. 11. martā  LNT viedokļu duelī tiekas “Visu Latvijai” pārstāvis Imants Parādnieks un Antifašistiskās komitejas pārstāvis Josifs Korens.

http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/ivo-rubins/kurs-uzvareja-kara

…un es neesmu apvainots, jo saprotu, ka viņš ir muļķis un ir austrumu «civilizācijas» vaņģībā, pazudis cilvēks, tādēļ ka pats nezina, ko viņš runā. Viņš nav vairāk vērts, kā tas, ko zirgi min zem pakaviem.

Mēs bijām trīs brāļi, leģionāri – virsleitnants Roberts Zuika, Kārlis Zuika, Pēteris Zuika. Iesaistījāmies Ļeņingradas frontē. Vai mēs cīnījāmies Vācijas dēļ? Nē, leģionāri cīnījās par savu zemi, savu tautu un ne tikai – viņi aizstāvēja arī Rietumu civilizāciju.

Man šorīt bija divi piedzīvojumi, pie kā es gribu pakavēties tikai vienā teikumā. Mani intervēja pa ceļam uz autobusu, un viņa jautāja, ko es gribētu par nākamo ministru prezidentu. Es gribēju būt diplomātisks, teicu, ka par Latvijas ministru prezidentu gribu to, kas ir Dieva patiesības un taisnības cilvēks, kam ir mīlestība sirdī priekš latviešu tautas un Latvijas valsts un kas visu sevi ziedo latviešu tautai un Latvijas valstij. Lūk, tādam ir jābūt ministru prezidentam!

Es šodien pirku kioskā avīzi. Acīmredzot manas baltās apkakles dēļ pārdevēja sacīja: «Kur jūs iesiet?» Es teicu: «Iešu Mores cīnītājus slavēt!» Un ziniet, ko viņa sacīja? Es biju pārsteigts.

– Visiem latviešiem pasakiet, ka katram latvietim ir jābūt kā šiem Mores cīnītājiem. Tam, ko mēs solām, ko mēs sakām, tikai tad ir nozīme, ja mēs par to stāvam. –. Tā viņa teica.

Arī ticība bez darbiem nav nekas. «Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kādam ir ticība un nav darbu,» to saka Dieva vārds. Mēs dzirdējām arī deputātus runājam šodien. Bet es jums gribu pateikt: «Beidziet par pilsonību ākstīties! Kopš Gorbunova ēras, cik daudz laika jūs esat iztērējis par pilsonību. Tas, kas ir jādara mūsu tautas un tēvzemes labā, to jūs neesat darījuši.» Kad man intervētāja par ministru prezidentu prasīja, es viņai vēl sacīju, ka tie ir sātana kalpi, kas mūsu tautu ir noveduši pie pekles. Pilsonība mums jādod bērniem? Krievi taču nekad nebūs mierā, ka ar viņiem runās latviski. Viņu mērķis ir Latvijas valsts iznīcināšana. Cik daudz laika ir iztērēts, un dažiem vēl šodien nav skaidrs. Es biju radio un teicu, lai man ļauj radio runāt, pateikt vienu teikumu: «Mūžīgā, latviskā Latvija nav iedomājama bez latviešu valodas. Tāpēc es balsošu par pilsonības likuma grozījumu atcelšanu.» Viņi man to neļāva, jo tas esot politiski. Un es viņiem sacīju: «Jūs nezināt evaņģēliju. Tur nav nekā no politikas, ja es gribu savu tautu glābt, tas ir mans svēts pienākums. Kā jūs varat teikt, ka tā ir politika.» Ko jūs, deputāti, darāt? Lai Dievs pasarga mūsu tautu no tādiem cilvēkiem, kas nerūpējas par savu tautu.

Man sacīja, ka man jāsaka pāris vārdi arī par pieminekli. Bet vai jūs zināt, ka pieminekļi ir celti arī slepkavām? Un tāds ir mums Pārdaugavā. Vai tie, kas valdībā strādā, nesaprot, ka šis piemineklis ir celts par godu latviešu tautas iznīcināšanai?

Es atceros, kā krievi ienāca Latvijā, viņi nodēvēja armiju, aizsargus, visu latviešu tautu par fašistiem, armiju iznīcināja, aizsargus iznīcināja un tautu izveda, un tam par godu uzcēla pieminekli. Bet neviens no Saeimas nesaka, ka šim piemineklim jāpazūd no Latvijas zemes. Tas ir kauna stabs, un to, ko nedara valdība, to gribēja darīt šie jaunie cilvēki – uzspridzināt šo «pieminekli», tagad viņi sēž cietumā. Deputāti, Jūsu pienākums ir dabūt viņus ārā, lai viņi var turpināt iesākto. (Aplausi).

Arī Kārlis Skalbe bija karavīrs. 1916. gadā no astoņiem bataljoniem izveidoja astoņus zvaigžņu pulkus. Tajos bija Grīns, Skalbe, Akuraters u. c. Šie zvaigžņu pulki nebija lielība. Ienaidnieks, vācu augstākā militārā vadība, tos nosauca par zvaigžņu pulkiem – par viņu varonību, par viņu ziedošanos savai tautai, tēvzemei. Šajā brīdī Dieva vārdā pasludināt 15. un 19. divīziju arī par zvaigžņu pulkiem un lai Dievs iededzina debesīs divas zvaigznes! Turpmāk leģionāri skaitīsies – 15. un 19. divīzija – arī par zvaigžņu pulkiem. Tas ir svēts pienākums, un, kas grib leģionāru vārdu izteikt, tas lai ņem to mutē kā svētu vārdu. Vai mēs būtu tajā brīdī cīnījušies, un vai mēs būtu šodien, ja nebūtu Mores kaujas? Dievs taču redzēja, par ko latviešu leģionāri cīnās, un iedeva brīvību. Nekad mēs Dievu nedrīkstam atstāt ārā no mūsu ikdienas, no mūsu mērķiem un mūsu cīņām. Lai šos vārdus arī deputāti dzird – Dievam ir jābūt, un, kad Saeimā reizēm dzied «Dievs, svētī Latviju», tad puse nedzied. Šī ir svēta zeme, tāpat kā Brāļu kapi un visur tur, kur atdusas mūsu cīnītāji, karotāji. Dzīvība taču ir dārgākā cilvēkam, un nolikt savu dzīvību, – viegli ir pateikt – bet iet un nolikt dzīvību, ko tas nozīmē? Visi viņi bija jauni cilvēki, – kā Morē, tā Kurzemes cietoksnī– cīnījās par latviešu tautu, par latviešu zemi, šo skaisto zemi, par šiem laukiem, šīm birzīm. Tur, viņā pusē, bija krievi, un Mores kaujinieki te stāvēja, lai sargātu Latviju.

K. Skalbe saka:
« No tumšā trūdu kapa es gribu izaugt vēl,
Man spožās saules un zilās debess ir tik žēl.»

Kāpēc viņš tā saka? Izaugt vēl pie savas tautas. Pie savas tautas viņš stāv ar saviem darbiem, un katrs vārds ir domāts latviešu tautas garīgās dvēseles kopšanai, garīgai dzīvei, līdzīgi kā evaņģēlijs. Kā izaug arī no kapiem Mores kaujinieki, tā izaug brīvības cīnītāji, bet mums viņi ir jāsaņem, jāuzklausa viņu balsis, lai mēs varētu iet tālāk dzīvē, kā pats Dievs piešķīris no savas žēlastības. Dievu mēs nedrīkstam izmest no savas dzīves, un es noslēgšu ar lūgšanu, kas izskanēs dziesmā. Lūgsim Dievu!

«Dievs, sargi mūsu tēvu zemi, ka viņa ziedoša un stipra top,
Pats viņai saules mūžu lemi un to ar tēva uzticību kop,
Ka taisnība un miers še sastopas un augļu pilnas druvas līgojas,
Dievs, mūsu dārgo tautu svētī un vienprātībā uzturi,
Ar mantām pildi viņas klēti, kas nezūd viesulī, nedz ugunī.
Tad tikumiskie spēki pastāvēs un visās cīņās viņa uzvarēs.
Lai Dieva svētais gars tos pilda, kam tautas labklājība rūpēt rūp,
Lai mīlestība sirdis silda, ka ienaida un melu ēkas drūp,
Tad būsim viena sirds un dvēsele un gaiši staros mūsu nākotne.»

Tautas vienība ir noteicošā, un, ja mums tā būs, nekas mūs neuzvarēs. Dievs lai mūs svētī un lai mūs pasargā. Tas kungs lai apgaismo savu vaigu pār mums un lai ir mums žēlīgs, tas kungs lai paceļ savu vaigu pret mums un dod mums savu mieru. Āmen!

Kārlis Zuika, mācītājs. Morē, 26.09.98

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/08_marts/default.htm

//

http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/307478-krievijas_disidents_lietuvai_ludz_piedosanu

Vēršoties pie Lietuvas tautas Neatkarības atjaunošanas 20.gadadienā, Krievijas disidents, Cilvēktiesību institūta prezidents Sergejs Kovaļovs atzinis, ka viņam nākas atkārtot tos pašus vārdus, ko viņš sacījis Seima zālē tieši pirms divdesmit gadiem: “Piedodiet mums!”

“Būtiskākie atslēgvārdi, ko atceros no savas toreizējās īsās uzrunas toreiz, 1990.gada 11.martā, bija – ” Piedodiet mums!”. Laiks iet, un divdesmit gados daudz kas mainījies, bet ziniet – šos vārdus man nākas atkārtot arī tagad,” Seima svinīgajā sēdē sacījis Kovaļovs. “Ko es domāju ar “mums”? Pirmām kārtām – mūs, krievus, jo Padomju Savienībā krievi bija vairākumā, noteicošajā vairākumā. Viņi atļāvās uzņemties “vecākā brāļa” lomu. Nevaru teikt, ka mēs uz saviem “mazākajiem brāļiem” tolaik skatījāmies kā uz tuviniekiem.”

Pēc viņa teiktā, Krievijai jālūdz piedošana, ka tā līdz pat šim laikam vairās no vārda “okupācija”, runājot par Baltijas valstīm. “Mēs kaut ko liekulīgi sadomājam – kaut ko tādu, kas mūs atbrīvo no nepieciešamības izrunāt šos vārdus un oficiālā līmenī atvainoties. Taču bez tā nav domājamas labas un sirsnīgas attiecības,” sacījis Kovaļovs.

“Kas es tāds esmu, lai atvainotos par Krieviju? Mūsu prezidenti taču nesteidzas to darīt,” viņš turpinājis, pievēršoties 1991.gada 13.janvāra traģiskajiem notikumiem Viļņā, kad padomju karaspēka īpašās vienības ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni un no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki un vairāki simti tika ievainoti.

16. marta pasākumu aizliegšanu citādi kā par nodevību nosaukt nevar

Rīgas dome ir pieņēmusi lēmumu Latviešu leģiona dienā, 16. martā, aizliegt organizētus pasākumus. Par krievu un pārkrievoto domnieku piekrišanu šādam lēmumam jau sen vairs nav jābrīnās. Kā atzinusi Latvijas valstij lojālā krievu skolotāja Ludmila Sočņeva, impērijas atjaunošanos un Latvijas naidīgo nepilsoņu skaits Latvijā pieaug. To ir pierādījis arī 9. maijs. Bet to latviešu domnieku rīcību, kuri atbalstījuši šo aizliegumu, vairs citādi kā par nodevību nosaukt nevar. Jo patiesība par to, kas ir bijis Latviešu leģions, ir sen zināma gan Latvijā, gan Krievijā. Kā pirmais šo patiesību ir atklājis LU emeritētais profesors, Dr. hist. Heinrihs Strods. Krievijas arhīvos, kamēr tie vēl bija atklāti un pieejami, H. Strods ir atklājis, ka Kremlim jau 1943. gadā bija skaidrība par Latviešu leģionu.

Lūk, šī skaidrība: 1943. gada 24. jūnijā PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs rakstīja LKP 1. sekretāram Jānim Kalnbērziņam, ka “faktiski leģiona formēšana tika veikta noteiktu gadagājumu vīriešu piespiedu mobilizācijas kārtībā”.

Sarkanās armijas politiskais darbinieks vecākais leitnants Fridrihsons 1943. gada 5. septembrī ziņoja Kalnbērziņam, ka daži leģiona virsnieki aģitējot, ka “drīz vācietis un krievs būs galīgi novājināti un tad pienāks brīdis atgriezties ar ieročiem mājās un nodibināt buržuāzisku, demokrātisku Latviju. Gan jau vecie draugi angļi palīdzēšot.”

Sevišķi plašus gūstekņu pratināšanas materiālus bija ieguvis kapteinis V. Meļinovskis. 1944. gada 3. aprīlī viņš rakstīja, ka laikā, kad 2. robežapsardzības pulkam paziņots par ieskaitīšanu ieroču SS 15. divīzijā, 600 cilvēku Abrenē izbēguši. Kareivji šāvuši gaisā un klieguši: “Mēs neesam brīvprātīgie. Neiesim tālāk. Negribam svešā zemē karot par vāciešiem.”

1944. gada 10. aprīlī sarkanās armijas galvenā politiskā pārvalde slepenā dokumentā nr. 123 nosūtīja Kalnbērziņam vecākā leitnanta Koļegajeva ziņojumu: “Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Padomju Savienību un starptautiskā stāvokļa vērtējums: Latvieši gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem.” Tāpat 1944. gada aprīlī sarkanās armijas galvenā politiskā pārvalde (ģenerālis Batuševskis) nosūtīja slepenu ziņojumu, kurā teikts, ka “latvieši gatavi cīnīties kā pret krieviem, tā pret vāciešiem (..). Apmēram līdz 1943. gada novembrim”, rakstīts ziņojumā, “vācieši mobilizēja latviešus vācu armijā un nacionālajās karaspēka daļās aiz brīvprātības maskas.”

Profesors Strods savos pētījumos rietumvalstu arhīvos atklājis, ka Lielbritānijas politiskais izlūkošanas dienests 1943. gada 25. jūnijā par stāvokli vāciešu okupētajā Latvijā ziņojis, ka “latviešu tauta vēlas, lai Latvijas sūtniecība Londonā aktīvāk iestājas par Latvijas neatkarību, gan pret Hitleru, gan pret Staļinu”. Britu izlūkdienesta 1943. gada 5. jūlija ziņojumā par stāvokli Latvijā atzīmēts – “avoti apstiprina agrāko informāciju, ka visi latvieši ir noskaņoti pret vāciešiem un krieviem”. Britu izlūkdienests ziņo arī, ka Latviešu leģionam iemīļota dziesma ir: “Mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos.”

Džons Kīgens bija pasaulslavenās Sandhērstas Karaliskās kara akadēmijas vecākais lektors kara vēsturē no 1960. līdz 1986. gadam. Viņš ir ļoti daudzu kara vēstures grāmatu autors, apskatot karus kopš akmens laikmeta. Viņa darbi pārtulkoti pārdesmit valodās. Savā grāmatā “Waffen SS. The Asphalt Soldiers” viņš pievēršas arī Latviešu leģionam. Kīgens norāda, ka visiem baltiešiem bija pietiekams pamats viņu vēlmei iet līdzi Vācijai karagājienā uz Krieviju. Vissvarīgākais pamatojums šai viņu rīcībai bijusi tā vēsture, kā krievi izturējās pret viņiem, krievu reokupācija ar draudošām briesmām solīja atnest daudz lielāku ļaunumu nekā vāciešu vienaldzība pret viņu nacionāliem centieniem. Kīgens uzsver, ka lielākā daļa austrumeiropiešu SS bija sabiedrības padibenes, izņemot latviešus un igauņu divīzijas, kas cīnījās, lai aizstāvētu savu tēvzemi.

Kā kompilators es esmu savācis 97 atsauksmes par Latviešu leģionu amerikāņu, kanādiešu, britu, franču, austriešu, vāciešu, zviedru, somu un krievu vērtējumā. 2006. un 2007. gadā sakopojumā šīs atsauksmes “Jumava” ir izdevusi ar nosaukumu “Latviešu leģions ārzemju vērotāju skatījumā”. Tās esmu nodevis vairākos eksemplāros arī Saeimas prokrieviskām partijām. Tādēļ tā ir nelietība, ja tās skubina uz nekārtībām 16. martā Rīgā un pret Latvijas leģionu vispār. Arī Saeima jau 1998. gadā ir pieņēmusi deklarāciju par Latviešu leģionu, un tajā ir prasība aizstāvēt leģiona karavīru godu. Diemžēl Saeima, kaut gan šis lēmums tai ir morāliski saistošs, nav pieņēmusi citu lēmumu, neko nav darījusi, lai mūsu godu aizstāvētu. Gluži otrādi, Saeima, tāpat kā sabiedriskās lietās ļoti aktīvā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, klusēja, kad “PCTVL” traču cēlāji 16. martā rīkoja nekārtības pie Brīvības pieminekļa un apkārt tam apvilka stiepļu būri.

Kad pienāks latviešiem tie laiki, kad mēs gribēsim parādīt godu tiem, kuri neitrālu ārzemju vērotāju skatījumā gāja karā par Latviju?

Augstākās tiesas (AT) Senāta Administratīvo lietu departaments atcēlis Administratīvās rajona tiesas 2009.gada spriedumu, ar kuru atstāts spēkā Rīgas pašvaldības aizliegums biedrībai “Daugavas Vanagi Latvijā” 16.martā rīkot vairākus pasākumus.

2009.gada 13.martā Administratīvā rajona tiesa noraidīja “Daugavas Vanagu Latvijā” pieteikumu, kurā biedrība bija lūgusi atcelt Rīgas pašvaldības aizliegumu 16.martā rīkot gājienu cauri Vecrīgai uz Brīvības pieminekli. Spriedums tika apstrīdēts Senātā, kas lietu izskatīja šā gada 9.februārī.

AT Senāts šodien nolēma nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai, aģentūru LETA informēja tiesas preses sekretāre Baiba Kataja.

Jau ziņots, ka toreizējais “Daugavas Vanagu” pārstāvis Jānis Atis Krūmiņš aģentūrai LETA pērn pauda uzskatu, ka šis tiesas lēmums esot nepārdomāts.

Rīgas domes Sapulču, piketu un gājienu pieteikumu izskatīšanas komisija 2009.gada 16.martā jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa aizliedza, ņemot vērā drošības struktūru ieteikumus.

Kā iepriekš skaidroja toreizējā Rīgas pilsētas izpilddirektora Andra Grīnberga preses sekretārs Uģis Vidauskis, šāds lēmums pieņemts, pamatojoties uz likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normām, kas liek ņemt vērā drošības struktūru ieteikumus un ļauj aizliegt pieteiktos pasākumus.

“Izpilddirektors nebūt nav priecīgs, ka bija jāaizliedz visi pasākumi, īpaši “Daugavas Vanagu” gājiens, bet konkrētā situācija valstī un šī nopietnā informācija no drošības iestādēm lika pieņemt šādu lēmumu,” pērn sacīja Vidauskis.

Kā norādīja izpilddirektora pārstāvis, pasākuma norise pie Brīvības pieminekļa ir drošības struktūru kompetencē – vai nu viņi visu teritoriju pie pieminekļa norobežo ar žogu, vai arī izvieto barjeras, kas novirza cilvēku plūsmas.

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/307286-senats_daugavas_vanagiem_pasakumi_16marta_tomer_jaatlauj

Aija Cālīte-Dulevska
Pirms četriem gadiem uzrakstīju un nopublicēju tādu garāku sacerējumu par to, cik negaidīts parasti ierodas 16.marts, cik nedroši paužam savu viedokli jautājumā par leģionāriem, cik vārga ir valsts propaganda ārvalstīs šajā jautājumā. Un cik ļoti mums bail. No…Jā, no kā.

Un šodien Latvijas Radio 1 atkal dzirdu: ko lai darām ar Latvijas tēlu pasaulē 16.marta sakarā? Kā pierādīt, ka neesam neonacisti, ka Latvijā visus neatkarības gadus nenotiek fašisma atdzimšana. Ko teikt Rīgas mēram Nilam Ušakovam, lai argumentētu, kāpēc joprojām 16.marts mūsu vēsturiskajā atmiņā sāp un smeldz, ka jebkādi aizliegumi šajā sakarā lielu latviešu daļu aizvainos, pazemos.

Pa šiem četriem gadiem ir arī pārmaiņas. Tapusi Edvīna Šnores filma „Padomju stāsts”. Vilis Daudziņš un Alvis Hermanis radījuši izcilo stāstu “Vectēvs”. Krievija nedaudz, tikai pavisam nedaudz pieklusinājusi savu retoriku „neofašisma” sakarā. Nu ja, par dažiem leģionāriem arī mazāk – Melburnas nespējnieku namā miris arī mūsu vectēvs, mans vīratēvs, kurš karā pavadīja tieši vienu dienu, redzēja mirstam savus draugus, tika ievainots un nekad mūžā vairs neieraudzīja savu māti un tēvu. Bet citādi?.. Nu, ieskatieties četrus gadus senā rakstā un atrotiet 10 atšķirības no šodien notiekošā.

2006. gada 16.martā, „Latvijas Avīzē” Kāpēc padodamies propagandas karā?

Tiklīdz pavīd pirmās, vēl neskaidrās ziņas, ka leģionāru pieminētāji šajā dienā kaut ko iecerējuši, seko Krievijas ārlietu resora un citu tās darbības sfērā esošu personu sašutuma vilnis: “Latvijā atkal pa ielu maršēs neonacisti!” Valstsvīru publiska taisnošanās, plašsaziņas līdzekļu sarosīšanās, strīdi, tiesu darbi… Apbrīnojama vienveidība gadu no gada.

Šīs vienveidības dokumentāls apliecinājums ir, piemēram, “BBC News” ziņas no Latvijas leģionāru piemiņas dienas sakarā. Palasīju, ko BBC raksta laikā no 1998. līdz 2005. gadam. Iespējams, autori ir dažādi, bet teksts ir tik līdzīgs, ka varētu domāt – tas vienkārši pārkopēts no iepriekšējā gada arhīva. Izceļas vienīgi 2000. gads, kad apsūdzības par kara noziegumiem tika celtas Konrādam Kalējam. Tad par Latviju gan leģionāru, gan kara noziegumos apsūdzēto sakarā rakstīts vairāk un asāk.

Kādi ir galvenie motīvi, kas uzsvērti šajos rakstos? Pirmkārt, “leģionāri bijuši nacistu elites vienībās, kuras zvērējušas uzticību Hitleram”, karojot pret PSRS armiju, tātad arī pret tās sabiedrotajiem britiem. Otrkārt, leģionāri esot “nacisma ideoloģijas atbalstītāji” un viņu lietu turpina “jaunie latviešu radikālie nacionālisti”. Treškārt, Latvijā tomēr esot spēki, pārsvarā – krievvalodīgā kopiena, kas, “glābjot valsts godu”, rīko antifašistiskas demonstrācijas. Parasti tiek uzsvērts, ka valsts galvenās amatpersonas norobežojas no šiem notikumiem, bet kādreizējā Nacionālo bruņoto spēku komandiera Jura Dalbiņa atbrīvošana no amata bija atsevišķas ziņas vērta.

Šie stāstiņi ir tik īsi, ka tajos nav vietas vēsturisku detaļu izklāstam par latviešu leģionu formēšanas gaitu, par “brīvprātības” dažādajām sejām, par iemesliem, kādēļ jaunie puiši nonāca vācu armijas rindās, par šucmaņiem un ebreju šāvējiem. Viss sajaukts vienā putrā, izdekorēts ar pāris stereotipiem, un gatavs! Ja tā raksta pat diezgan neitrālā britu BBC, kādu vēsturisko patiesību varam gaidīt no Krievijas medijiem? Skandalozā filma “Baltijas nacisms”, pret kuras vēsturiskajām aplamībām, kas pielietotas propagandas mērķu sasniegšanai, ļoti asi izteicās Latvijas Vēsturnieku komisija. Bet tiesībsargājošās institūcijas gan nedomā, ka melu izplatīšana par Latviju kaut kā varētu veicināt naida izpausmes sabiedrībā.

Šis aplis šķiet kā nepārraujama tērauda stīpa ap koka mucu. Bet vai tiešām ir tā, kā 2000. gada martā BBC žurnālistiem sacīja Nils Muižnieks: “Kaitējums Latvijas valsts starptautiskajam prestižam jau nodarīts, Latvija iekritusi ar seju dubļos. Un nu arī turpmāk veterāni maršēs, kameras filmēs… No valstiskā viedokļa tas ir murgs.”

Vienmēr gatavi norobežoties

To, ka arī šogad pienāks 16. marts, mēs zinājām jau pagājušā gada 17. martā, nākamajā dienā pēc tam, kad “antifašistiskā karnevāla” dalībnieki, TV kameru priekšā vārtoties pa zemi un bļaujot “Fašizm ņe proiģot!” (“Fašisms netiks cauri”), bija sacēluši visskanīgāko traci pēdējo septiņu gadu leģionāru piemiņas dienas vēsturē.

Vēlējos uzzināt, kādus priekšdarbus 16. marta sagaidīšanai veic Ārlietu ministrija un Latvijas institūts.

ĀM preses centrā man paskaidroja, ka galvenais priekšdarbs ir ministra Arta Pabrika 15. februārī izplatītā oficiālā valsts nostāja, kas ir saistoša visām Latvijas vēstniecībām pasaulē: “Latvijai kā demokrātiskai valstij ir nepieņemama jebkāda totalitāra ideoloģija. (..) Mēs kategoriski nosodām holokaustu un genocīdu, un šo ideju turpinātāju izpausmes un aktivitātes. (..) Latvijā radikāļi atkal cenšas paust savas idejas 16. martā. Labējie un kreisie radikāļi ar savām darbībām cenšas diskreditēt Latviju starptautiski. Vieni gatavojas kārtējo reizi apliecināt, ka ir gatavi dot visu Latvijai, arī jaunas problēmas. Otri gatavojas kārtējo reizi tiražēt propagandu, piedēvējot latviešiem fašismu.”

Norobežošanās pozīcija tātad gatava. Vēlējos uzzināt, vai domāts, kā sadarboties ar ārvalstu žurnālistiem, kuru klātbūtne šajā laikā būs neizbēgama. Tas gan nav plānots. Bet sadarbība (preses konference, brīfings) ar kādu no 82 Latvijā akreditētajiem mediju pārstāvjiem savlaicīgi neesot iespējama tādēļ, ka ministrijai nav zināms, kuri žurnālisti Latvijā dzīvo pastāvīgi. Toties ministrijas mājas lapā esot pieejama izsmeļoša informācija par leģiona vēsturi.

Pēc ilgākas meklēšanas arī es atrodu, kur trijās valodās izlasāms plašs, dokumentāli precīzs, argumentēts vēstures zinātņu doktora Ineša Feldmaņa apcerējums un īsāks, konspektīvāks vēsturnieku Valtera Nollendorfa un Ulda Neiburga raksts. Iespējams, tie būtu izcili referāti vēsturnieku konferencēs, bet diemžēl ar žurnālistu darba specifiku neviens nav rēķinājies: ja informācija pasniegta sarežģītā formā, neizceļot būtiskāko, nepapildinot to ar precīzām atbildēm uz “kas? kur? kad? kāpēc?”, daudz tādu ārzemju žurnālistu – Latvijas vēstures entuziastu, kas raksies cauri zinātņu doktoru sacerējumiem, var arī neatrasties.

Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš uzskata, ka jautājums par leģionāru piemiņas dienu ir sensacionalizēts, un viņš nedomā, ka LI 16. martam vajadzētu īpaši gatavoties, jo tas tam tikai pievērstu pastiprinātu uzmanību. “Jāredz, kas būs,” saka LI direktors. Sarunas ar ārvalstu diplomātiem viņam likušas domāt, ka citās zemēs interese par 16. martu jau noplok un drīz tā varētu pazust pavisam – ja nenāktu “izaicinājumi no Krievijas”. Institūta mājas lapā ir informācija par Latvijas vēsturi, bet stāsts par leģionāriem izpaliek. O. Kalniņš sola, ka īsi pirms 16. marta LI izdošot jaunas faktu lapas, kur īsi un saprotami tikšot izskaidroti galvenie notikumi, kas saistās ar šo datumu un latviešu leģionāriem. LI darbiniece paskaidroja, ka arī viņi ar žurnālistiem strādā tikai tad, kad informācija tiekot lūgta, bet paši to nevienam nepiegādājot, un arī viņa nezināja, kuru valstu mediju pārstāvji pastāvīgi strādā Latvijā.

Pa to laiku Eiroparlamentā Tatjana Ždanoka un “PCTVL” kopš februāra sākuma paguvuši izplatīt jau divas vēstules par “neonacisma atdzimšanu Latvijā”. Ģirts Valdis Kristovskis deputātiem savukārt nosūtījis īsu, koncentrētu, argumentētu paskaidrojuma vēstuli, lai tā censtos apturēt neapturamo – dezinformācijas plūdus par mūsu valsti.

Akadēmisms neder, uzrunā cilvēcība

Papētot, kādu informāciju par leģionāriem iespējams atrast svešvalodās, sapratu, ka par grāmatu trūkumu nu gan vairs sūdzēties nevajadzētu. Pērnvasar angļu valodā tika izdots pamatīgs rakstu krājums “Latvijas apslēptā un aizliegtā vēsture. 1940. – 1991.”, kuru ar EP deputātu Alda Kušķa un Valda Dombrovska gādību finansēja Eiroparlamenta Tautas partiju politiskā grupa. Nupat atvēršanas svētki bija grāmatas angļu izdevumam “Latvijas vēsture. XX gadsimts”, kura publicēta ar Ārlietu ministrijas atbalstu. Ir arī citi rakstu krājumi, zinātniski darbi, ir Ineša Feldmaņa, Kārļa Kangera, Andrieva Ezergaiļa, Ulda Neiburga un citu regulārais pētniecības darbs. Tomēr ar pamatīgu, akadēmisku pieeju acīmredzot ir par maz, lai pārtrauktu absurdo riņķadanci ap šo vēstures datumu Latvijas vēsturē. Turklāt Ārlietu ministrijas un arī Valsts prezidentes mājas lapā esošā akadēmiskā informācija atrodama vien ar lielām grūtībām, tā nav pamanāma nejaušam interesentam.

A. Pabriks nu pēkšņi aicina “veidot mākslas un dokumentālās filmas, kurās objektīvi un skaidri būtu atspoguļoti Latvijas vēstures notikumi. Šajos darbos uztveramā veidā būtu jāizskaidro mūsu vēstures sarežģītākās lappuses, kuras bieži tiek uztvertas pārāk vienkāršoti un nepareizi. Mums pašiem ir jārūpējas par savas vēstures skaidrošanu, lai to nedarītu citi sev vēlamā veidā.” Bet ko darīt ar tiem darbiem, kas jau gatavi? Varbūt tie nav “pietiekami pareizi”? Latvijā neatkarības laikā izveidotas vismaz divas dziļas un skaudri sāpīgas filmas par mūsu leģionāriem. 1999. gadā par divām okupācijām vēstīja Askolda Saulīša “Sarkanais un brūnais”. 2000. gadā – Ināras Kolmanes “Latviešu leģionāri” (vienīgā man zināmā filma par šo tematiku, kuras finansēšanā piedalījusies valsts institūcija – Aizsardzības ministrija). Filmu veidošanā piedalījušies vēsturnieki, nav šaubu par to vēsturisko pamatu. Bet galvenā ir autoru prasme sadzirdēt to laiku lieciniekus, savus sarunu biedrus. Un spēja likt arī mums ieskatīties viņu acīs. Mums, lai pastāstītu par savas valsts un tautas vēsturi, jāuzrunā konkrēti cilvēki, nevis abstrakta miljonu TV auditorija. Bet cilvēku var uzrunāt tikai cilvēks, viņa teiktais un nepateiktais, acis, intonācijas, klusuma brīži, roka, kas tur senu fotogrāfiju. Tikai caur cilvēcību mēs, Latvijai piederīgie, pastāstīsim, kāpēc 16. marts te nav tikai stāsts par dienu, kad savā pirmajā kaujā vācu armijas sastāvā devās latviešu leģionāri. Šīs filmas man šķiet tikpat spēcīgas kā tagad piemirstā izcilā rakstnieka, leģionāra Visvalža Lāma romāns “Kāvu blāzmā” (uzrakstīts 1963., publicēts 80. gados), leģionāra Viktora Lorenca un Rolanda Kalniņa 1966. gada spēlfilma “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”). Tas ir paradokss, ka gan romāns, gan spēlfilma tapuši padomju laikā, kad leģionāri bija vai nu jāaizmirst, vai jānomētā akmeņiem.

Krievu laikraksti priecīgi ziņo, ka 16. martā Maskavas “TV Centrs” rādīs pseidodokumentālo pamfletu “Baltiešu nacisms”. Nav brīnums, ka izvēlēts kino, kurš, kā jau saprata Ļeņins, ir “vissvarīgākā no mākslām”, jo uz cilvēka apziņu spēj iedarboties nevis ar loģikas palīdzību, bet citām metodēm: attēls, montāža, dramaturģijas kāpinājumi un kritumi, mūsdienas, kad policists nogāž “svītrainos” ar Dāvida zvaigznēm, un pagātne, kad dēmoniski nacisti pa ielas vidu velk izmisušus ebrejus… Skarbi. Starp citu, līdz 16. martam nemaz nav jāgaida, filmu katru dienu varat noskatīties internetā, krievu skolu “aizstāvības” štāba mājas lapā. (Kāpēc nevienam nav ienācis prātā “Latviešu leģionārus” un “Sarkano un brūno” ar subtitru tulkojumu ievietot kādā plaši pieejamā mājas lapā?)

Ko 16. martā rāda Latvijas TV? 1. programma plkst. 14.25 rādīs Roberta Gabra stāsta “Latvju virsnieks nr. 35473″ iestudējumu par LR armijas virsnieka likteni pēc padomju okupācijas 1940. gadā, LTV7 – neko.

“Bez neviena šāviena”

Kā gribas saprast tos politiķus, kas no 16. marta Latvijā bēg – gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē! Tomēr nesanāk. Jo līdzās ir Somija, kas Ziemas kara varoņus godā pie Manerheima pieminekļa Helsinku centrā. Arī slovēņu vecie leģionāri atceras savus biedrus, un pasaule tāpēc nesagriežas otrādi. Nav dzirdēts, ka ASV atļautos nicīgi izturēties pret Vjetnamas kara veterāniem vai pieļautu, ka to dara kāda cita valsts.

Mūsdienās vairs nav daudz kauju, kur tiek likti lietā tikai ieroči un armijas daļas. Tagad kaujas notiek informatīvajā telpā, bet teritoriju iekarošanas vietā notiek izsmalcinātas propagandas un mērķtiecīgu sabiedrisko attiecību kampaņu cīņa par ietekmi uz cilvēku prātiem. 16. marts un vismaz deviņus gadus ilgstošā Latvijas valdības taisnošanās, norobežošanās, neprasme ietekmēt notikumu gaitu un bezpalīdzīga paļaušanās tam, ko dara citas valsts propagandas mašinērija, liecina – mēs šajā “karā” esam padevušies “bez neviena šāviena”.

16. marts arvien biežāk liek domāt par to, ka nu esam atpakaļ “nulles punktā”. Atkal Latvijā savas domas jāizsaka čukstus vai politkorektuma dēļ jāpielabo, atkal valsts vara attālinās un atsvešinās, vairāk ņemot vērā kādas lielvalsts intereses, nevis to, ko domājam mēs.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=74232

Rīgas domes komisija nolēmusi aizliegt visus 16. martā pieteiktos pasākumus

Lēmums pieņemts, “vadoties no Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajiem atzinumiem, kuros norādīts uz būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā”. Kā zināms, pasākumus Rīgā 16. martā vēlējās rīkot biedrība “Daugavas vanagi Latvijā”, Jurijs Kotovs un biedrība “Latvijas Antifašistiskā komiteja”. Komisijas priekšsēdētājs ir Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs (LPP/”LC”), bet tajā darbojas arī vairāki domes ierēdņi – Ziemeļu rajona izpilddirekcijas izpilddirektora vietniece Aina Verbicka, Satiksmes departamenta pārstāve Rudīte Reveliņa, Centrālās administrācijas Juridiskās pārvaldes pārstāve Ilze Gūtmane, kā arī Valsts policijas priekšnieks Valdis Voins, Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Māris Lapiņš, Drošības policijas nodaļas priekšnieks Andrejs Voitkevičs un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Aleksandrs Bukevičs. Komisijas lēmums gan trīs dienu laikā ir pārsūdzams tiesā. Politiķu šajā domes komisijā nav. Tiem uz Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu esot cits skatījums. “Jaunā laika” Rīgas domes frakcija ir izplatījusi paziņojumu, kurā teikts, ka Rīgas domes lēmums aizliegt visus 16. martā pieteiktos pasākumus uzskatāms par “Saskaņas centra” un LPP/”LC” mēģinājumu “kurināt nacionālo naidu un saasināt attiecības Latvijas iedzīvotāju vidū”. Tāpat “JL” norāda, ka lielā daļā sabiedrības lēmums aizliegt pulcēties 16. martā rada neizpratni un jautājumu, kāpēc šādi aizliegumi netiek attiecināti arī uz 9. maiju.

“Tā vietā, lai veicinātu miermīlīgu dialoga veidošanu starp dažādu viedokļu pārstāvjiem un ar savu attieksmi un rīcību demonstrētu atbalstu demokrātiskām vērtībām, tādām kā iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanās brīvību, tiek izvēlēts totalitārs problēmu risināšanas veids, kas balstīts uz aizliegumiem un tiesību ierobežošanu. Tā vietā policijai sadarbībā ar pašvaldības vadību būtu vienkārši jāspēj nodrošināt kārtību pilsētā šajā dienā,” bilst Edgars Jaunups.

Rīgas domes “Jaunā laika” frakcija cerot, ka 16. marta pasākumu pieteicēji vērsīsies tiesā, lai nodrošinātu savu demokrātisko tiesību ievērošanu.

Tikmēr Rīgas domnieks Jānis Atis Krūmiņš (Pilsoniskā savienība), kurš pārstāv arī “Daugavas vanagus Latvijā”, sacīja, ka viņš vēl nezinot, vai kāds dosies uz tiesu apstrīdēt Rīgas domes lēmumu. Jau pērn “Daugavas vanagi” tā esot rīkojušies, bet tiesa atstājusi spēkā domes lēmumu. Tad lēmums ticis pārsūdzēts Augstākajā tiesā, un šajās dienās vajadzētu būt gatavam spriedumam. J. A. Krūmiņš gan domājot, ka nauda, kas tiek tērēta tiesām, labāk ir izmantojama veco un slimo leģionāru aprūpei. Runājot par pašu 16. martu, viņš domā, ka būs tāpat kā vienmēr. Cilvēki pēc dievkalpojuma Doma baznīcā dosies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, jo ne katram ir pa spēkam ceļš līdz Lestenei. Būs arī karogu aleja, jo likums taču neaizliedz karoga izmantošanu. Visticamākais, ka būšot arī policistu ķēdes un “antifašistu” aktivitātes. Krūmiņš sacīja, ka diemžēl pēdējiem izdodoties atrast pietiekami daudz dzirdīgu ausu ārpus Latvijas, saistot, piemēram, Drēzdenes neonacistu maršus ar leģionāru piemiņas dienu. Protams, šajos notikumos nekā kopīga neesot. Tomēr arī domes pašreizējam priekšsēdētājam Nilam Ušakovam šādi salīdzinājumi esot ļoti izdevīgi. “Ja jau tēvzemietis Jānis Birks pērn aizliedza pasākumus leģionāru piemiņas dienā, tad kā to var neaizliegt N. Ušakovs. Savējie to nesaprastu,” bilda deputāts no Pilsoniskās savienības.

Apskats par grāmatu “Latvijas vēsture no Krievijas impērijas līdz PSRS”

Kāpēc ne Rīgā? – jūs vaicāsiet. Acīmredzot tālab, ka te jau ir uzrakstīta, turklāt divos variantos – kā padomju, tā mūsu laiku. Lasi, kuru gribi. Maskavieši, ar kuriem tagad pirmām kārtām brāļojas šleserušakovi, arī negrib atpalikt. Ne Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūts, kas skanētu solīdi, bet 1992. gadā valsts nodibinātais maz pazīstamais Krievijas Stratēģisko pētījumu institūts, kura politikas zinātņu doktore un ekonomikas zinātņu kandidāte Ludmila Vorobjova pagājušā gada beigās nodeva Krievzemes un Latzemes publikai Latvijas vēsturi, turklāt ne vienā, bet divās grāmatās, kā paskaidrots apakšvirsrakstā “No Krievijas impērijas līdz PSRS”. Viss it kā patiešām solīdi: autore ar skanīgiem zinātniskiem grādiem, vairāku monogrāfiju un desmitiem publikāciju sacerētāja, daudzas atsauces (vēres) krievu, vācu un latviešu valodā, dāsni citēti veco vēsturnieku V. Miškes, V. Sīpola, A. Drīzuļa u. c. darbi, tāpat piesaukti jauno historiogrāfu A. Strangas, A. Zundas, A. Plakana u. c. opusi. Pat “LA” intervija (2009. gada 4. novembris) ar Ē. Jēkabsonu operatīvi minēta parindē 167. lpp. Šķietami viss ir, kā tagad pieņemts rakstīt latviski, OK vai, vēl labāk, baigi forši.

Tā pirmā mirklī var šķist, bet, grāmatā iedziļinoties, domas jāmaina, diemžēl ne uz labo pusi. Lūk, kā skan jaunizdevuma ievada pirmā rindkopa: “Skaitliski nelielās Baltijas (Pribalķiki) tautas divas reizes saņēma neatkarību no Krievijas rokām (izcēlums mans. – R. T.) stratēģiski svarīgās teritorijās, par kuru iegūšanu mūsu valsts cīnījās ar Livonijas ordeni, Poliju, Zviedriju, Vāciju. Un abas reizes šīs jaunās valstis, kuras vadīja varmīlas nacionālistu (iemīļots apzīmējums. – R. T.) saujiņas, pārgāja tai naidīgā nometnē.”

Šī doma, pareizāk sakot, aksioma, ka labā Krievija (krievi) divas reizes – 1920. un 1940. gadā – devusi latviešu tautai brīvību, bet viņa nepateicīgi izmantojusi to, kā sarkans pavediens vijas cauri visai grāmatai. To var atrast vai katrā lappusē ja ne tiešā tekstā, tad zemtekstā katrā ziņā.

Autore sev vajadzīgā rakursā pagriež pat elku V. Ļeņinu. Viņa klasisko vērtējumu, ka cariskā Krievija bija tautu cietums, esot izgudrojuši Austrijas (Austroungārijas? – R. T.) un Vācijas ģenerālštābi. Ļeņins 1920. gadā, kad baltgvardu pamatspēki jau bijuši sakauti, esot “viegli šķīries no Krievijas vēsturiskajām teritorijām (izcēlums mans. – R. T.) [..], pametis Baltijas nomali”. M. Gorbačova pārbūvi L. Vorobjova liek pēdiņās (arī tās viņai dikti patīk), jo tās laikā baltiešiem pienākusi viņu “zvaigžņu stunda”. Bet no PSRS gan esot vajadzējis izstāties likumīgā (?! – R. T.) ceļā. Latvijas atzīšana pēc 1991. gada augusta puča esot bijusi “ārkārtīgi steidzīgi, konjunktūriski, neparedzot laikus un dokumentāli noregulēt Krievijai principiālus jautājumus”.

K. Ulmaņa pēcapvērsuma laiku (1934 – 1940) autore vairs nesauc kā agrāk Maskavā un Rīgā par fašistisku, bet profašistisku režīmu. Taču tas gribējis padarīt valsti par Trešā reiha servilu sabiedroto. 1940. gada jūnija notikumu rezultātā (te par okupāciju vēl ne vārda!) režīms gāzts un notikusi Baltijas Padomju republikas “iestāšanās (vhožģeņije) PSRS”.

L. Vorobjova sākumvārdos nonāk līdz mūsdienām, melīgi apgalvojot, ka par Baltijas valstu elites upuri kļuvuši šā reģiona krievvalodīgie iedzīvotāji. Viņi ir “nacionāli valodas ziņā un tiesiski diskreditēti”. Latvijā un Igaunijā valda bezpilsonība, cittautieši nevar piedalīties valsts varas struktūru veidošanā un strādāt tajās, viņiem ir liegta juridiska un resursu bāze savu interešu aizstāvēšanai. Autore deklarē skaidri un nepārprotami: “Tautiešu (sootečestveņikov) interešu aizstāvēšana Baltijas valstīs paliek Krievijas Federācijas ārpolitikas prioritāro uzdevumu skaitā.” Kā Medvedevs un Putins…

Tagad par dažām grāmatas šķautnēm sīkāk.

Bez sava alfabēta?

Pētniece nenoliedz cara Aleksandra III 19. gs. 80. gados sākto un viņa pēcteča Nikolaja II turpināto Latvijas rusifikācijas politiku. Mācībām skolā vajadzēja notikt krievu valodā. No vācu uz minēto mēli bija jāpāriet iestāžu lietvedībai utt., u. tjpr. Viņu priecē, ka gadsimta vidū daudzi latviešu un igauņu zemnieki, cerot iegūt citās Krievijas guberņās par velti vai lēti zemi, pārgāja pareizticībā. Atšķirībā no sliktajiem vācu mācītājiem šīs konfesijas garīdznieki par “uzticību vienkāršai tautai” esot ieguvuši patiesu autoritāti zemnieku vidū, kuri sākuši vērsties pie viņiem visos sarežģītos dzīves jautājumos. Taču L. Vorobjovai nav skaidrs, “kālab valsts reliģijai un valsts valodai nedrīkst būt stingras pozīcijas Krievijas guberņās, lai arī nomaļu”. Viņasprāt, cariskajā valstī atšķirībā no Vācijas impērijas desmitiem tautu saglabāja savu nacionālo reliģiju, paražas un kultūru. Nekāda “varmācīga rusifikācija” neesot bijusi. Punkts un āmen.

Var tikai pabrīnīties, cik slikti autore orientējas latviešu kultūras jautājumos (ne jau problēmās!), ja var analfabētiski apgalvot, ka 19. gs. vidū nav bijis ne latviešu, ne latgaliešu alfabēta, bet esot izmantoti gotiskais un poliskais (jādomā, latīniskais. – R. T.) šrifts. Tāpēc nav ko uztraukties, ja no 1867. gada (pareizi 1865. gada. – R. T.) bijis atļauts drukāt latviešu grāmatas kirilicā. L. Vorobjova pamatoti kritizē vācbaltiešu nacionālo, agrāro un “kultūrtrēģerisko” politiku, taču aizrunājas tik tālu, ka pirmās dziedāšanas biedrības Latvijā izveidoja viņu mācītāji, bet jau 19. gs. 80. gados dažos apriņķos lietas nogājušas līdz muižu dedzināšanai… Savukārt krieviem mūsu pusē jau tolaik, izrādās, klājies grūti, par ko liecina īpaša apakšnodaļa “Krievu stāvoklis Baltijā, kas nav savienojams ar Krievijas interesēm un cieņu (dostoinstvo)”.

Kā ar Piekto gadu?

Atšķirībā no daža laba pašmāju “eksperta”, kas šo patiešām pirmo tautas revolūciju, kurā nepiedalījās tikai pati reakcionārākā latviešu pilsonības daļa, vērtē gandrīz vai ar mīnuszīmi, L. Vorobjova ir pretējā ieskatā. Viņa pamatoti atzīmē, ka “kustība Baltijas novadā kvalitatīvi kopumā neatšķīrās no Krievijas, taču tai bija daudz asāks (ostri) raksturs sakarā ar kārtu, nacionālo, ekonomisko un tiesisko pretrunu ārkārtīgo samilšanu šajā novadā. Latviešu revolucionāru radikālismu savukārt noteica viņu nesatricināmā ticība Viskrievijas revolūcijas spēkiem un gaidāmajam triumfam”. Lai kādam tas arī nepatiktu, Maskavas zinātniece citē un es arī to atļaušos darīt, atgādinot Ļeņina viedos vārdus: “Revolūcijas laikā latviešu proletariāts un latviešu sociāldemokrātija ieņem vienu no vissvarīgākajām, pirmajām vietām cīņā pret patvaldību un visiem vecās kārtības spēkiem.”

Tas no vienas puses. Bet, no otras puses, L. Vorobjova nepiedodami daudz putro. Daļa 13. janvāra demonstrantu esot bijusi apbruņota. 1905. gada rudenī pagastos ievēlētas rīcības komisijas. Noticis pagastu vecāko un skrīveru kongress. Emigrantu skaits uz Ameriku no 22 tūkstošiem 1904. gadā pieaudzis līdz 57 tūkstošiem 1907. gadā utt., utml.

Par strēlniekiem

L. Vorobjova ir augstās domās par latviešu streļķiem. Viņa atzīmē, ka strēlnieku pulki nesabruka un bija vieni no pirmajām regulārajām un uzticamajām sarkanās armijas daļām. 1918. gada pavasarī un vasarā, kad padomēm bija maz spēku cīņai ar to pretiniekiem, latviešu strēlnieki “praktiski izglāba boļševikus no sakāves”. 1919. gada oktobrī viņi deva “izšķirošo triecienu Deņikina karaspēkam Orlas–Kromu rajonā”. Viņa nesolidarizējas ar tiem krievu vēsturniekiem, kuri strēlniekus saskata tikai soda ekspedīciju organizētāju un vadītāju lomās. Taču zinātniece alojas, rakstot, ka Kolčaka armijā karojuši latviešu Imantas un Troickas bataljoni, kurus komandējuši K. Gopers un R. Bangerskis. Ne šīs karaspēka daļas (pareizi – Imantas pulks) gāja kopā ar kolčakiešiem, ne viņus vadīja minētie kungi. Kolčaka armijā gan karoja R. Bangerskis, uzdienot tur pat līdz ģenerālleitnanta pakāpei, kuru gan neatkarīgajā Latvijā pamatoti neatzina.

Okupantu un interventu nodibināta?

L. Vorobjovas izejas pozīcijas ir tikpat vecas, cik veca ir padomju historiogrāfija. Sekojot latviešu izcelsmes Maskavas vēsturnieka V. Sīpola un Co iedibinātajai “koncepcijai”, ka neatkarīgo Latviju nodibināja ne jau vietējie cilvēki, bet vācu, franču, angļu, amerikāņu un vēl kādi tur interventi, viņa turpina to 21. gadsimtā.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma idejas esot nogatavojušās un noformējušās Vācijas ģenerālštāba speciālās nodaļās (podrazģeļeņijah) Pirmā pasaules kara laikā un tikušas liktas vācu okupācijas pamatā, kas bija orientēta uz Krievijas sašķelšanu, atbalstot vietējās separātiskās kustības. Tautas padomes deklarācijas melnrakstu esot izstrādājis Vācijas valdības pilnvarotais Baltijā A. Vinnigs. Anglija esot apgādājusi Latvijas armiju ar instruktoriem, bet ģenerāļa (tolaik vēl pulkvedis. – R. T.) komandētās latviešu vienības piedalījušās Cēsu kaujās vācu pusē un otro Pagaidu valdību 1919. gada jūlijā sastādījis (podobral) britu ģenerālis Gofs.

Bet pietiks velti tērēt laiku un papīru! Vēl tikai maskavietes rezolūtais secinājums, ka Latvijas buržuāziskie vēsturnieki agrāk izvirzījuši un joprojām vēl tagad propagandē tēzi par neatkarības “iekarošanu” saviem spēkiem. Patiesībā Rietumi esot devuši varu pilsonības virsotnes politiskajām figūrām, kuru valdīšana starpkaru 20 gadu periodā pāraugusi par nacionālistisku diktatūru un līdzināšanos uz nacistisko Vāciju.

“Zelta laiks”

Tā L. Vorobjova ironiski dēvē neatkarīgās Latvijas periodu no 1920. līdz 1940. gadam. Un tāpat kā iepriekš klaji meli un aplamības, nemaz nerunājot par neprecizitātēm. Sākot jau ar 1922. gadā pieņemto demokrātisko Latvijas Satversmi, kura, “likumīgi nostiprinājusi latviešu buržuāzijas varu, bija vardarbīgs akts attiecībā uz latviešu tautas lielumlielo vairākumu”. Lappušu lappusēs, kuras atgādina Latvijas kompartijas vēsturi, stāstīts, kā darba tauta cīnījusies pret šo jūgu. Piemēram, par ļoti mazu algu un skopu saimnieka ēdmaņu laukos kalpiem esot bijis jāstrādā vasarā 14 – 18 stundas, ziemā – 11 – 14 stundas. Jo tālāk, jo trakāk! Pēc K. Ulmaņa 1934. gada 15. maija puča nākamajā dienā esot apšauta komunistu demonstrācija, bet 17. maijā ar ieročiem apspiests kokapstrādātāju strādnieku streiks. Punktu uz “i” uzliek pasaciņa, ka apvērsuma organizētājs pirms tam bijis Vācijā, kur studējis (izučal) Hitlera režīmu un viņu pieņēmis pats fīrers. Pārspēts gandrīz Gēbelss!

Apvainojoši latviešu tautai skan pieņēmums, ka 30. gadu vidū un otrajā pusē Latvijas sabiedrībā sācis pacelties jautājums – būtu mērķtiecīgi noslēgt ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības līgumu, tāpat ditirambs grāmatas nobeigumā Staļinam, kas, lai glābtu padomiju no sadalīšanas un bojā ejas, kuru Rietumu lielvalstis bija atstājušas viens pret vienu ar nacistisko agresoru, vācu uzbrukuma priekšvakarā atgriezis (vernul) tās sastāvā agrākos stratēģiskos placdarmus Baltijas jūras austrumu krastā, izmantojot Baltijas valstu ievērojamas iedzīvotāju daļas un to režīmu pasivitāti.

Latvijas vēstures otro grāmatu šo rindu autoram vēl nav izdevies iegūt, bet, kā nesen vēstīja avīze “Čas”, Maskavā ar lielu pompu atvērts viss divsējumnieks. Kā jau tagad pieņemts, klāt bijuši “eksperti”, tajā skaitā mūsu odiozais Saeimas deputāts, žurnālists un “vēsturnieks” N. Kabanovs. Ko viņš teica, jūs jau varat iedomāties, bet, ko sacīja “lietpratējs” no Pleskavas, jūs gan neuzminēsiet, proti: “Uz Pleskavu pretendē i Igaunija, i Latvija.” Nu ko tur komentēt…

Ministre T. Koķe sola, ka jau šoruden ne vairs tikai 40, bet visās skolās mācīs Latvijas vēsturi kā patstāvīgu priekšmetu. Gribas cerēt, ka krievu skolās neizmantos šim nolūkam nule apskatīto grāmatu.

Patriotiskā organizācija “Daugavas vanagi Latvijā” leģionāru atceres dienā, 16.martā, tik un tā dosies nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, spītējot Rīgas domes lēmumam aizliegt publiskos pasākumus šajā dienā.

Rīgas domes (RD) lēmums aizliegt 16.martā pieteiktos pasākumus pilsētā ir latviešu leģionāru nerrošana un, iespējams, biedrība apstrīdēs šo lēmumu tiesā, aģentūrai LETA stāsta biedrības “Daugavas vanagi Latvijā” centrālās valdes pilnvarotais pārstāvis 16.marta pasākuma organizēšanā un RD deputāts Jānis Atis Krūmiņš (PS).

Krūmiņš norāda, ka RD lēmums kārtējo reizi ir latviešu leģionāru nerrošana un necieņas izrādīšana latviešu karavīriem.

“Leģionāri kopā cīnījās un zaudēja cīņu biedrus, kurus vēlas godināt un pieminēt. Tas, ka viņiem šī iespēja ir liegta, ka tas atkal būs jādara zagšus un slepus, ir necieņas izrādīšana pret Latvijas pilsoņiem,” norāda Krūmiņš.

Tāpat viņš atzīst, ka pērn situācija ap 16.marta pasākumu rīkošanu Rīgā bijusi līdzīga. “Arī pērn apstrīdējām šo lēmumu tiesā, bet šī prasība tika noraidīta, un tagad jau šo jautājumu skata Satversmes tiesā. Lēmums šajā jautājumā būs zināms otrdien. Iespējams, arī šoreiz vērsīsimies tiesā, bet nezinu, vai tam ir jēga,” tā Krūmiņš.

“Daugavas vanagu Latvijā” pārstāvis uzskata, ka RD lēmums bija paredzams. Viņš norāda, ka RD bija nepieciešama šī ilgā ceremonija, proti, sēde no pulkst.15 līdz 19 vakarā, lai parādītu, ka pie tā tiek nopietni strādāts, kaut gan rezultāts jau no sākta gala bija paredzams.

Kā ziņots, Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu rīkošanai iesniegto pieteikumu izskatīšanas komisija lēmusi aizliegt visus 16.martā pieteiktos pasākumus pilsētā.

Komisija uzklausīja pieteicējus un lēmumu pieņēma, vadoties no Valsts policijas un Drošības policijas sniegtajiem atzinumiem, kuros norādīts uz būtiskiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem plānoto pasākumu laikā.

Atteikumu rīkot gājienus un sapulces pie Brīvības pieminekļa saņēma biedrība “Daugavas vanagi Latvijā”, Jurijs Kotovs un biedrība “Latvijas Antifašistiskā komiteja,” kura vēlējās vienā laikā ar minētajām organizācijām rīkot sapulci pie Brīvības pieminekļa.

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/zurofs-vel-nav-izlemis-vai-paliks-riga-ari-16-marta

Simona Vīzentāla centra Izraēlā vadītājs Efraims Zurofs, kurš ir pazīstams kā nacistisko noziedznieku vajātājs, Dienai apstiprina, ka 14. un 15.martā apmeklēs Rīgā notiekošo konferenci par holokaustu un «neonacisma atdzimšanu», tomēr vēl neesot izlēmis, vai palikt Rīgā arī leģionāru piemiņas dienā 16.martā.

E.Zurofs konferencē uzstāsies ar runu, par kuru konkrētākās detaļās viņš nevēlējās ieslīgt, aicinot pievērst uzmanību konferences tēmai, jo «par to arī es runāšu». Viņš vēlreiz atkārtoja jau iepriekš pausto, ka nav apmierināts ar vēstures notikumu attēlojumu ne tikai Latvijā, bet arī citās postkomunistiskajās valstīs.

To, vai palikt Rīgā arī 16.martā, E.Zurofs vēl neesot izlēmis, jo vēl esot daudz laika par to domāt. Uz jautājumu, kurā datumā viņam ir lidojuma atpakaļbiļete, E.Zurofs sākotnēji reaģēja ar skaļiem smiekliem, bet vēlāk atzina, ka šo jautājumu nekomentēs.

Jau rakstīts, ka konferences organizators Rīgā ir Krievvalodīgo ebreju vispasaules kongress (KEVK) un Baltijas forums.

Baltijas foruma prezidents ir Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs (SC). Savukārt KEVK prezidents ir Boriss Špīgels, kurš iepriekš pārmetis Baltijas valstīm un Ukrainai, ka tajās notiekot «bijušo SS kaujinieku marši un demonstrācijas» un valstiskā līmenī tiekot attaisnots nacisms.

Šogad 16.martā pasākumus Rīgas centrā ir pieteikušas trīs organizācijas. Latvijā šajā dienā leģionāri piemin savus kritušos biedrus. Rīgas dome piektdienas vakarā izlēma visus trīs pasākums aizliegt.

Latvijas Antifašistiskā komiteja 16.martā piedalīsies kopā ar citiem vārdā nenosauktiem ārvalstu aktīvistiem

http://www.diena.lv/lat/politics/riga/latvijas-antifasisti-16-marta-piedalisies-kopa-ar-citiem-varda-nenosauktiem-arvalstu-aktivistiem

Latvijas Antifašistiskā komiteja leģionāru atceres dienā piedalīsies kopā ar citiem vārdā nenosauktiem ārvalstu aktīvistiem, ceturtdien informēja Latvijas Antifašistiskās komitejas vadītājs Josifs Korens.

Šie viesi neesot ekstrēmisti, viņi savu vēstījumu paudīs mierīgi, pastāstīja J.Korens, kurš viņus pazīst un zinot, ko no viņiem var gaidīt.

To, kas ir šie antifašisma cīnītāji, J.Korens gan neizpauda, jo iepriekšējos gados saskārās ar nepatīkamu pieredzi – kad paziņots, kuri antifašisma pārstāvji ieradīsies 16.martā, viņiem tika aizliegta iebraukšana Latvijā.

Savukārt «Tautiešu» kustības līderis Viktors Guščins aicināja Rīgas mēru Nilu Ušakovu (SC) izmantot savas mēra pilnvaras un aizliegt leģionāru atceres pasākumu. Viņš uzsvēra, ka nav pieļaujams, ka fašismam veltītajos pasākumos arvien vairāk piedalās jaunieši.

Jau vēstīts, ka Rīgas pašvaldība saņēmusi arī Latvijas Antifašistiskās komitejas iesniegumu par vēlmi 16.martā, leģionāru atceres dienā, protestēt pie Brīvības pieminekļa, līdz ar to 16.martā plānoti trīs publiski pasākumi – līdz šim pieteikti Daugavas vanagu Latvijā gājiens no Doma laukuma līdz Brīvības piemineklim un sapulce pie tā, kā arī Jurija Kotova protesta akcija pie Brīvības pieminekļa pret valdošās koalīcijas darbu un pieprasījumu demisionēt Saeimai un valdībai.

Tuvojoties 16.martam, pilsētas izpilddirektors likumā noteiktajā kārtībā saņems Drošības policijas atzinumu par 16.marta pasākumiem un iespējamiem apdraudējumiem saistībā ar tiem. Saskaņā ar Drošības policijas pausto speciāli sasauktā komisija ne vēlāk kā piecas darbdienas pirms šī datuma izlems par plāniem atļaut vai aizliegt 16.martā pieteiktās akcijas, iepriekš sacīja pilsētas izpilddirektora pārstāvis Uģis Vidauskis.

Daugavas vanagi Latvijā savu ikgadējo gājienu un sapulci pie Brīvības pieminekļa pērn pieteica jau trīs gadus uz priekšu. Organizācija no plkst. 11 līdz 14 vēlas rīkot gājienu un sapulci, kurā varētu piedalīties aptuveni 300 cilvēku. Pēc tam organizācijas pārstāvji ar leģionāriem dosies uz piemiņas vietu Lestenē.

Otrā pasaules kara laikā divpadsmit latviešu leģionāri izpelnījās Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu – vienu no augstākajiem Vācijas bruņoto spēku apbalvojumiem. Par diviem – kapteini Miervaldi Ādamsonu un leitnantu Alfrēdu Riekstiņu – “Mājas Viesis” jau rakstīja 2009. gada 17. aprīļa un 23. oktobra numuros. Tuvojoties latviešu leģionāru piemiņas dienai, šoreiz stāsts būs par kapteini ŽANI BUTKUS. Kara gados vairāk nekā simts tuvcīņās neuzvarēts, neskaitāmas reizes ievainots, viņš nopelnīja gandrīz visus iespējamos Vācijas bruņoto spēku apbalvojumus un līdz pēdējam aizstāvēja savu dzimteni.

1906. gada 29. jūlija rīts Mežmuižas pagasta Mazberķenes muižas kalpu Friča un Annas ģimenē atausa ar priecīgu vēsti – bija nācis pasaulē viņu dēliņš Žanis. Liktenis lēma, ka viņš jau pusotra gada vecumā zaudēja tēvu un bija šķirts arī no mātes, kura sameklēja darbu netālajā pagastā. Tāpēc pirmos bērnības gadus mazais Žanis pavadīja vecmāmiņas uzraudzībā. Astoņu gadu vecumā viņš pārcēlās uz dzīvi pie mātes un sava nākamā audžutēva Kristapa Beķepura Kalnamuižas pagasta “Lielstiļļos”.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņiem uz kādu laiku nācās doties bēgļu gaitās uz Rīgu. Tur Žanis apguva galdnieka mācekļa arodu, bet vēlāk mācījās Penkules un Kalnamuižas pagastskolā.

Bērnībā viņam par visu vairāk patika uzturēties mežā un ūdeņu tuvumā. Ar pašizgatavotu pistoli četrpadsmit gadu vecumā Žanis guva savu pirmo medījumu. Audžutēvs, to redzēdams, iegādājās viņam īstu mednieka vienstobreni. Nākamajā medību sezonā jaunā censoņa guvums jau bija 73 zaķi un sešas lapsas – viņam līdzi netika pat pieredzes bagātākie apkārtnes mednieki!

Pienāca laiks stāties karadienestā. Žanis nonāca 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Līdzās šaušanas nodarbībām viņš aizrāvās arī ar grieķu–romiešu cīņu un

boksu – uz nodarbībām pat nācās doties “brīvsolī”, pa vakariem slepus atstājot pulka kazarmas. Žanis sapņoja par virsnieka karjeru, tomēr bija jāklausa audžutēva uzaicinājumam pārņemt vadību 70 hektāru lielajā “Lielstiļļu” saimniecībā.

Pēc kara dienesta viņš aktīvi darbojās arī 16. Jelgavas aizsargu pulkā, piedalīdamies šaušanas sacensībās. 1937. gadā Butkus izcīnīja pirmo vietu šaušanā ar mazkalibra šauteni Baltijas valstu (tajās piedalījās arī Somija) meistarsacīkstēs Lietuvā. (Otrais toreiz palika somu šāvējs Klerihs, kurš vēlāk Ziemas kara laikā ar savu snaiperšauteni apstādināja 22 krievu tankus.) Liels Butkus panākums bija arī otrā vieta šaušanā ar somu kara šauteni pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos.

“Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”

Divdesmit sešu gadu vecumā Žanis apprecējās ar kaimiņu māju saimniekmeitu Mildu Jaunģerķēnu, kura drīz viņam dāvāja divas meitas – Margu un Mirdzu. Laimīgai nākotnei svītru diemžēl pārvilka Latvijas okupācija.

Butkus nepakļāvās padomju okupantu rīkojumiem nodot ieročus. Kad viņam – bijušajam Tērvetes pagasta aizsargu nodaļas priekšniekam – pārsteidzošā kārtā piedāvāja apmācīt šaušanā milicijas palīgdienesta vīrus, Žanis to bravūrīgi noraidīja, teikdams: “Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”

“Lielstiļļos” vairākas reizes meklēja ieročus, bet neveiksmīgi. Bailēs no māju saimnieka Jelgavas miliči izlikās tos neredzam, pat sataustot noliktus pa tvērienam zem platās laulības gultas matračiem – galu galā ar ieročiem prata rīkoties ne vien Žanis, bet arī viņa dzīvesbiedre. Okupanti tomēr turpināja sekot Butkus gaitām – pēc nonākšanas aresta telpā Jelgavas milicijā viņš vairākus mēnešus slēpās pie draugiem Rīgā. Sākoties pavasara darbiem, Žanis atgriezās “Lielstiļļos”, bieži vien nakšņojot ārpus mājām.

Liktenīgā 1941. gada 14. jūnija nakts pienāca ar vēsti, ka tuvākajā apkārtnē sākušās apcietināšanas. Žanis gan bija skaidri pārliecināts, ka vajātāji par mērķi izraudzīsies tikai viņu, nevis viņa ģimeni. Arī sieva Milda uzskatīja – nav vērts nakts vidū modināt aizmigušās meitenes, viņas visas pievienosies Žanim mežā agri no rīta. Taču, atgriezies savā slēptuvē, Butkus pa gabalu bija spiests noraudzīties, kā viņa sievu un tikai piecus un astoņus gadus vecās meitiņas aizved smagā mašīna bruņotu čekistu un miliču pavadībā. Nokavēts izrādījās arī viņa izmisīgais skrējiens uz mājām, lai to aizkavētu.

No Krasnojarskas novada Partizanskas rajona Margai un Mirdzai izdevās atgriezties tikai 1946. gada beigās. Spītējot briesmām un aizliegumam, pēc gada nelegāli uz Latviju devās arī viņu māte Milda. Līdzīgi kā citus izsūtītos 1949. gadā viņu apsūdzēja par bēgšanu un nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju – atbrīvoja tikai 1954. gadā.

Jau vēlāk, nonācis Rietumos trimdā, Butkus uzzināja, ka viņa sieva un meitas ir pārdzīvojušas izsūtījumu un atgriezušās Latvijā. Viņš tad jau bija nodibinājis jaunu ģimeni. Arī gaitas leģionā atgriešanos dzimtenē

padarīja neiespējamu. Satikties ar sievu un meitām Žanim vairāk nebija lemts.

“Vecīt, pagaidi, nav laika!”

Kā rīkojas cilvēks, kuram ar varu atņemts viss, kas viņam dārgs? Viņš atriebjas. Arī Žanis Butkus darīja visu, lai atdarītu naidīgajai komunistu varai, un aktīvi iesaistījās nacionālo partizānu cīņās.

Viņa komandētā vienība uzbrūk Tērvetes pagasta izpildkomitejai un vietējai mašīnu traktoru stacijai. 1941. gada 27./28. jūnija naktī Butkus partizāni izcīna sekmīgas kaujas ar divām sarkanās armijas vienībām pie Meķiem un Kroņauces.

1942. gada jūnijā 26. (Tukuma) latviešu kārtības dienesta bataljona sastāvā Butkus dodas uz Austrumu fronti. Tur piedalās kaujās pret sarkano armiju un padomju partizāniem pie Ilmeņa ezera un Minskas un Sluckas. Pēc vairākiem pārdrošiem izlūkgājieniem Žani no kaprāļa paaugstina par virsnieka vietnieku.

Par 1. šķiras Dzelzskrusta kavalieri Butkus kļūst 1943. gada augustā Volhovas frontē jau pēc viņa bataljona ieskaitīšanas latviešu leģionā. Septiņas reizes viņš dodas pāri frontes starplaukam, stundām ilgi atrazdamies pretinieka pusē, un, spītēdams nāves briesmām, veic izlūkošanu. 1943. gada beigās kādā kaujā Žani tik smagi kontuzē, ka savā vienībā viņš atgriežas 34 stundas nogulējis bezsamaņā, kad viņa cīņu biedri jau sākuši spriest par varoņa cienīgu apbedīšanu.

Ar īpašu drošsirdību Butkus izceļas, arī komandēdams 19. latviešu divīzijas 43. grenadieru pulka 3. bataljona 10. rotu 1944. gada 16. – 19. marta kaujās pie Veļikajas upes. To dalībnieks kapteinis Vilis Hāzners savā kara dienasgrāmatā piemin, ka uz jautājumu, kā izskatās krievu pusē, Jānis vien atbildējis: “Vecīt, pagaidi, nav laika,” sarunu turpinot tikai pēc tam, kad padarījis nekaitīgu pretinieka snaiperi frontes otrā pusē.

“Ar Butkus vēl labu laiku sitāmies kopā. Viņam patika atrasties tur, kur “kaut kas notiek”. Neviens no visiem mūsu frontes vīriem laikam nemācēja tā darboties tuvcīņās kā viņš. Bet man tas nav jāstāsta; tas nemaz arī nav izstāstāms, tas vienkārši jāredz! Butkus tieši kaujas laukā pēdējo reizi satiku 26. martā, kad viņš, jau nezin kuru reizi ievainots, nebija aizdabūjams uz pārsiešanas punktu, kamēr kauja nav beigusies. Viņu pārsietu uz savu bunkuru ataicināja pulka komandieris pulkvedis Lobe un tikai ar pavēli piespieda uzmeklēt ārstu un slimnīcu,” atceras Vilis Hāzners.

“Man liekas, ka šodien dabūšu pa kātiem…”

Pēc atkāpšanās uz Latviju Butkus ar savu rotu izceļas 1944. gada augusta cīņās pie Lejasbultām starp Lubānu un Cesvaini. Vairāk nekā 20 stundas viņi atvaira ienaidnieka uzbrukumus, kā arī iebrūk tā izejas pozīcijās. Kopā ar sešiem rotas karavīriem Butkus sedz atkāpšanos, nokļūstot ienaidnieka ielenkumā. Te viņu smagi ievaino ar mīnmetēja šķembu kājā, plecā, vēderā un pat galvā. Butkus tomēr nepadodas, kopā ar astoņiem vienības vīriem izlaužoties no ielenkuma. Iespējams, viņa dzīvību izglābj tas, ka, nelāgu nojauzdams, viņš todien atteicies no ziņneša atnestajām pusdienām, teikdams: “Man liekas, ka šodien dabūšu pa kātiem…”

24. augustā Butkus saņem kapteiņa zīmotnes un uzplečus – tas ir rets gadījums kara laikā, kad nākas “pārlēkt” virsleitnanta dienesta pakāpei. Pats 19. latviešu divīzijas komandieris SS brigadenfīrers Bruno Štrekenbahs 21. septembrī viņam pasniedz godam nopelnīto Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.

Pēc tam Butkus ārstējas Liezēres un Jaunpiebalgas lazaretēs, kā arī 19. latviešu divīzijas pārsiešanas punktā Lestenes Deģos. Leģionārs Aldis Hartmanis atceras, ka tur viņš nav ļāvis vāciešiem atņemt kādam latviešu zemniekam pēdējo zirgu. Pēc Butkus uzstāšanās un iespaida, kādu izraisīja viņa augstie apbalvojumi, vācieši bez vārda runas atstājuši mājas pagalmu.

Žanis visvairāk vēlas atgriezties pie savas vienības Kurzemes frontē, tomēr smagie ievainojumi dzīst pārāk lēni. Viņu nosūta ārstēties uz Vāciju. Jau pēc kara Butkus draugu lokā stāstīs, ka juties neērti, kad formastērpā ar apbalvojumiem tramvaja vagonā braucis pa Berlīni, un pārējie pasažieri cēlušies kājās, lai dotu vietu Bruņinieka krusta kavalierim. Dzirdēts nostāsts, ka Žanim piedāvāts tikties ar pašu Ādolfu Hitleru, bet viņš izvairījies. Butkus toreiz teicis, ka ir jau saņēmis visus “krustus” un neko, izņemot vienu – koka krustu –, viņš no fīrera sagaidīt nevarot, taču pēc tā vēl nekārojot.

1945. gada martā Butkus no Gotenhāfenas pārsūta uz Svinemindi, bet kara beigas viņš sagaida veselības uzlabošanas rotā Dānijā. Tur Butkus nonāk angļu gūstā, bet vēlāk pievienojas saviem cīņu biedriem latviešu karagūstekņu nometnē Cedelghemā, Beļģijā.

“Daugavas vanagu” meistaršāvējs

Tur viņš bija viens no aktīvākajiem organizācijas “Daugavas vanagi” veidotājiem. Atbrīvojies no gūsta, Butkus aktīvi darbojās latviešu trimdas sabiedriskajā dzīvē Augsburgā, Vācijā. Apguva sudrabkaļa amatu un nodibināja jaunu ģimeni, apprecoties ar bijušo Tērvetes sanatorijas medmāsu Veltu. Vēlāk jau viņiem pievienojas arī meitas Inta un Ulla. 1956. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Milvokos, ASV. Tur viņš ilgus gadus pildīja “Daugavas vanagu” ASV zemes valdes goda tiesas priekšsēža pienākumus un vadīja arī šīs organizācijas šaušanas sekciju.

Savu pirmo tikšanos ar Butkus spilgti atceras Korejas kara veterāns Ivars Švānfelds. 1963. gadā pēc dienesta ASV armijā viņš piedalījās “Daugavas vanagu” Vidējo rietumu apvienību šaušanas sacīkstēs, kur nācās mēroties spēkiem arī ar Milvoku komandu ar Butkus priekšgalā. Švānfelds startēja arī individuālās sacensībās par īpašu balvu – zelta pulksteni, par ko sacentušies pa vienam labākajam pārstāvim no katras komandas.

Būdams 24 gadus vecs labs šāvējs, viņš nopriecājies, ka konkurenti ir tikai jau gados vecāki vīri. Tomēr izrādījās, ka precīzākais bija tieši viens no “vecajiem” – Žanis Butkus, slavenais Bruņinieka krusta kavalieris. Švānfelds viņu atceras kā taisnīgu un labestīgu cilvēku, kurš baudījis sabiedrības cieņu un nekad nav lielījies ar savām varonīgajām kara gaitām.

Medījot lāčus Aļaskā

Mūža otrajā pusē Butkus dzīvi sarūgtināja PSRS un tās propagandas ietekmē nonākušo rietumvalstu organizāciju uzbrukumi, nepamatoti apvainojot viņu kara noziegumos. Tā bija plašākas LPSR VDK organizētas kampaņas daļa ar mērķi šķelt latviešu trimdas sabiedrību. 1979. gadā čekas paspārnē klajā nākušajā propagandas brošūrā “No SS un SD līdz…” Butkus raksturots kā “brutāls zaldāts, kas dievināja tikai ieroci un zvēriski trakoja, šāva un šāva”.

Lai izvairītos no apmelojumiem, kā arī sniegtu atbalstu mazbērnu audzināšanā, 1985. gadā Žanis kopā ar sievu Veltu pārcēlās uz dzīvi pie meitas ģimenes Aļaskā. Līdz sirmam vecumam Butkus palika uzticīgs savai senajai kaislībai, medījot briežus Viskonsinā un lāčus un aļņus Aļaskā, vilka arī lielus foreļu un lašu lomus.

Mūža nogalē viņš pārcieta vairākas sirdslēkmes un operācijas, cīnījās ar sāpēm ķermenī, ko mocīja tajā palikušās kara laika šķembas. Beigās tās gandrīz pilnībā viņam laupīja acu gaismu. 1997. gada jūlijā Klīvlendā “Daugavas vanagu” centrālā valde apstiprināja Butku par savas organizācijas goda biedru.

Aizsaules pulkam Žanis Butkus pievienojās 1999. gada 15. maijā Aļaskā deviņdesmit divu gadu vecumā kā pēdējais no vēl dzīvajiem latviešiem – Bruņinieka pakāpes Dzelzskrusta kavalieriem. “Veci karavīri nemirst, viņi tikai izbālē mūžībā…” šis senais teiciens, šķiet, tik ļoti ir par viņu.

• latviešu leģiona kapteinis, apbalvots ar kājnieku trieciennozīmi sudrabā, tuvcīņas nozīmi sudrabā un zeltā, ievainojuma nozīmi zeltā, Vācu krustu zeltā, 2. un 1. šķiras un Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu un citām goda zīmēm.
• Komandējis rotu 26. latviešu kārtības dienesta bataljonā, latviešu leģiona 43. grenadieru pulka 3. bataljonā un snaiperu rotu 19. divīzijas fizilieru bataljonā.

• Organizācijas “Daugavas vanagi” nozīmes zeltā laureāts un goda biedrs.

Agnese Margēviča, NRA

Pagaidām Latvijas nekādus mājienus no citām valstīm par 16.marta pasākumiem nav saņēmusi, un no mūsu atbildīgajām institūcijām būs atkarīgs, vai šajā dienā būs provokācijas, ko varētu izmantot “nedraugi”, – šorīt intervijā LNT raidījumā “900 sekundes” sacīja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP).

Pasaules masu saziņas līdzekļi šajā dienā pievērsīs uzmanību Latvijai, tāpēc atbildīgajām institūcijām jābūt gatavām nodrošināt sabiedrisko kārtību.

“Latvijā ir brīvas tiesības pulcēties un paust savu viedokli, – valsts institūciju uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību,” piebilda Riekstiņš.

Ja dažādas organizācijas savā starpā sāks strīdēties, “nedraugi” šo situāciju izmantos, lai “pasaulei paziņotu, ka Latvijā situācija ir nestabila”, uzskata ārlietu ministrs.

Kā ziņots, Rīgas pašvaldībā 16.martā pieteikti trīs pasākumi pie Brīvības pieminekļa.

Pirmā pasākumu pieteikusi organizācija “Daugavas Vanagi Latvijā”, kas no plkst.11 līdz plkst.14 vēlas rīkot gājienu un sapulci. Pēc organizatoru aplēsēm, pasākumā varētu piedalīties aptuveni 300 cilvēki.

Pēc dievkalpojuma Doma baznīcā iecerēts gājiens pa Zirgu ielu, Līvu laukumu un Kaļķu ielu līdz Brīvības piemineklim, kur plānota ziedu nolikšana.

Pasākumu pie Brīvības pieminekļa no plkst.11 līdz plkst.13.30 pieteicis arī aktīvists Jurijs Kotovs, kurš plāno protestēt “pret valdošās koalīcijas antitautisko būtību un ekonomisko nespēku”. Iecerēts arī pieprasīt “Saeimas un valdības nekavējošu demisiju”. Pasākumā varētu piedalīties 100 līdz 200 cilvēku, uzskata Kotovs.

Vēl vienu pasākumu pie Brīvības pieminekļa pieteikusi “Latvijas Antifašistiskā komiteja”, kas no plkst.11.30 līdz 14 vēlas rīkot “antinacistisku sapulci” Brīvības un Aspazijas bulvāra stūrī, pie “Laimas” pulksteņa. Pasākumā pieteikti 50 cilvēki.

Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Andris Dzenis iepriekš izteicās, ka visi šie pasākumi pēc savas būtības ir radikāli pretēji, tāpēc policija ir gatava dažādām provokācijām.

Kā  norādīja VP preses pārstāve Linda Neimane-Zobena, policija vēl strādā pie darba plāna sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanā 16.martā. Darba plāns tiek izstrādāts, ņemot vērā arī iepriekšējo gadu pieredzi. Tā kā šajā dienā dažādi publiski pasākumi notiek ne tikai Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās, darba plāns tiek izstrādāts attiecīgi katras vietas pasākumu norisei. Policijas pārstāve piebilda, – ja būs nepieciešams, policija attiecīgi reaģēs.

LETA

Ilgus gadus Latvijas Radio strādājusī žurnāliste Baiba Šāberte uzrakstījusi grāmatu par Herbertu Cukuru. Grāmata “Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs” tiks atvērta šonedēļ Kara muzejā. Tā izdota izdevniecībā Jumava.

Vēstures un rītdienas kontekstā ir lietderīgi noskaidrot, vai lidotāja varmācīgā nāve bija atsevišķs pārpratums, kāds gadās arī visprofesionālākajiem specdienestiem, vai mērķtiecīgas un ilglaicīgas politikas sastāvdaļa, raksta autore B.Šāberte.

Latviešu aviācijas pionieris H.Cukurs dzimis 1900.gada 17. maijā Liepājā, mehāniskās darbnīcas īpašnieka un amatnieka Jāņa Cukura ģimenē. Viņš bija latviešu aviators un žurnālists, 1930.gados kļuva slavens ar saviem lidojumiem paškonstruētās lidmašīnās no Latvijas uz Gambiju un Japānu. Nacistu okupācijas laikā viņš darbojās Arāja komandā. 1946.gadā pārcēlās uz dzīvi Latīņamerikā, kur 1965.gadā tika nogalināts, vēsta grāmatas izdevēji.

Grāmatas autore Baiba Šāberte Dienai saka – šajā darbā apkopoti vispretrunīgākie viedokļi par H.Cukuru – «Sākot no Zurofa līdz pilnīgi pretējiem».

Grāmatas autore esot meklējusi informāciju vēstures avotos, arhīvos, gan arī tikusies ar vēsturniekiem, H.Cukura laikabiedriem Liepājā un H.Cukura bērniem. Viņi arī iedevuši B.Šābertei gan H.Cukura jaunības dienu fotogrāfijas, gan viņa pēdējo fotouzņēmumu, kas ir izmantoti grāmatā. Grāmatas autore saka – jaunus atklājumus šajā grāmatā negaidīt, taču tajā būšot apkopota visa pieejamā informācija par H.Cukuru.

«Viņš nebija balts un pūkains, tas ir pilnīgi skaidrs. Jo balti un pūkaini ir tikai eņģeļi. Balts un pūkains nevar būt apsēsts, bet viņš bija apsēsts ar debesīm,» Dienai par H.Cukuru saka B.Šāberte. Viņa saka – par grāmatas galveno varoni bijuši visdažādākā informācija – «gan, ka viņš ir bijis viens no aktīvākajiem likvidatoriem, gan arī, ka viņš nav izšāvis nevienu šāvienu. Ja runa ir par geto likvidēšanu».

Jaunajā grāmatā esot fotogrāfija, kurā redzami H.Cukura ģimenes locekļi un kāda sieviete, kas nebija piederīga ģimenei – Mirjama Kaicnere, pēc tautības bijusi jūdiete. «Šī sieviete kopā ar Cukura ģimeni aizbrauca uz Brazīliju, un viņa vēl ilgāku dzīvi nodzīvoja nekā pats Cukurs, ja vien viņa vēl tagad nav dzīva. Ir informācija, ka viņa nav vienīgā, kurai palīdzēja izglābties cilvēks vārdā Herberts un uzvārdā Cukurs,» stāsta B.Šāberte.

Pirms pieciem gadiem Simona Vīzentāla centrs Latvijas Ģenerālprokuratūrai iesniedza «plašu liecību», kas apliecinot Herberta Cukura aktīvu līdzdalību tā sauktās Arāja komandas noziedzīgajās darbībās Otrā pasaules kara laikā. Diena arī rakstīja, ka Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa, veicot pirmstiesas izmeklēšanu un materiālu pārbaudi tai piekritīgajos kara un genocīda nodarījumos, līdz šim jau divkārt – 1996. un 2002.gadā – izvērtējusi materiālus par H.Cukura līdzdalību kara un genocīda noziegumu izdarīšanā Otrā pasaules kara laikā.

http://www.diena.lv/lat/politics/hot/zurnaliste-uzraksta-gramatu-par-herbertu-cukuru

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73837

16. martam gatavojas gan vecie leģionāri, gan cilvēki, kas sevi dēvē par “antifašistiem”

Gan pēc Rīgas Domes preses dienesta, gan policijas ziņām, ir pieteikti trīs pēc savas būtības pretēji pasākumi.

Pirmā Latviešu leģiona karavīru piemiņas dienas pasākumu atkārtoti pieteica organizācija “Daugavas vanagi Latvijā”. Kritušos leģionārus varētu pieminēt apmēram 300 cilvēku. Vispirms viņi dosies uz dievkalpojumu Doma baznīcā, bet pēc tam no pulksten 11 līdz pulksten 14 vēlas rīkot gājienu un sapulci. Gājiens pa Zirgu ielu, Līvu laukumu un Kaļķu ielu virzīsies līdz Brīvības piemineklim. Starp pieteiktajiem pasākumu dalībniekiem ir arī partija “Visu Latvijai!”. Tās līderis Raivis Dzintars teica, ka, tāpat kā katru gadu, viņi 16. martā pie Brīvības pieminekļa veidošot karogu aleju no 40 karogiem. Tā “Visu Latvijai!” godinot leģionārus neatkarīgi no tā, vai viņi nākot nolikt ziedus pa vienam vai lielākā pulkā. Jautāts, kas notiks tad, ja pašvaldība, piemēram, baidoties no pilsētnieku drošības apdraudējuma, atkal Brīvības pieminekli iežogos, R. Dzintars bilda, ka neredzot iemeslu, kāpēc brīvā un demokrātiskā valstī kādam būt jāaizliedz nolikt ziedus pie pieminekļa. Viņš gan izteica pieņēmumu, ka Rīgas mēram Nilam Ušakovam pēc konsultācijām ar Drošības policiju varētu šķist, ka “apdraudējums” būs, bet pagaidām gan tas neesot zināms.

Gandrīz vienlaikus ar “Daugavas vanagiem” pasākumu pie Brīvības pieminekļa no pulksten 11 līdz pulksten 13.30 pieteicis arī jau labi pazīstams protestētājs no Denacionalizēto namu īrnieku apvienības Jurijs Kotovs. Viņš šoreiz plāno protestēt “pret valdošās koalīcijas prettautisko būtību un ekonomisko nespēku”. Esot iecerēts arī pieprasīt “Saeimas un valdības nekavējošu demisiju”. Tiesa, pašvaldība J. Kotovam nosūtījusi vēstuli ar lūgumu mainīt pasākuma vietu vai laiku.

Kā trešie pasākumu pie Brīvības pieminekļa pieteikuši arī Latvijas Antifašistiskās komitejas cilvēki. Viņi vēlas rīkot “antinacistisku sapulci” Brīvības un Aspazijas bulvāra stūrī, pie “Laimas” pulksteņa, pieteikti 50 cilvēki. Latvijas Antifašistu kustība jau esot nosūtījusi vēstuli Rīgas domes priekšsēdētājam N. Ušakovam, kurā pieprasījuši aizliegt “zem valsts karogiem slavināt fašismu”. “Antifašistu” pārstāvis Jānis Kuzins piebilda, ka viņi esot gatavi pat apmaksāt transportu, ar ko bijušajiem leģionāriem nokļūt Lestenē, bet redzēt Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa “Daugavas vanagus” viņi nevēloties.

Kā skaidroja Rīgas domes izpilddirektora preses sekretārs Uģis Vidauskis, vairāk pieteikumu netikšot pieņemts, jo likumā paredzētās desmit darba dienas līdz 16. martam jau ir pagājušas. Vēl viņš piebilda, ka jau šonedēļ, ņemot vērā drošības iestāžu ieteikumus, visus pieteiktos pasākumus izvērtēs Rīgas domes Piketu, gājienu un sapulču pieteikumu izvērtēšanas komisija.

Otrdienas rītā, uzstājoties televīzijā, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Andris Dzenis sacīja, ka 16. marta pasākumi parasti ir spogulis līdzīgiem pasākumiem 9. maijā, kam policija jau laikus gatavojas. “Provokācijas var būt vienmēr, lai arī iepriekš par tām var nebūt nekādas informācijas,” sacīja Dzenis.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73838

Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda valdes priekšsēdētāja Mirdza Stirna, tēlniece Arta Dumpe un arhitekts Laimonis Šmits 7. martā dosies uz Turkmenistānas pilsētu Turkmenbaši (bijusī Krasnovodska), kur 1942. gadā datēti pēdējie Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa nopratināšanas protokoli apcietinājumā, lai izraudzītos vietu, kur prezidentam novietot piemiņas zīmi. Pieminekli paredzēts atklāt 133. Kārļa Ulmaņa dzimšanas gadadienā, šā gada 4. septembrī.

”Ārprāts, kas darīts ar valstsvīru, kurš godīgi kalpojis savai tautai! Nav dzirdēts, ka citur pasaulē tā būtu nobēdzināta kāda prezidenta kapa vieta. Tā meklēta vairākus gadus, diemžēl nesekmīgi. Lai arī kā nelabvēļi censtos, latviešu tautas cieņu pret Kārli Ulmani neviens nav spējīgs iznīcināt. Pieminekli novietosim ar skatu uz Latviju, aizvedīsim arī zemi ar dzintara gabaliņiem. Kara laikā prezidentu pārvietoja no Vorošilovskas, kur tuvojās nacisti, uz Krasnovodsku, lai viņu neatbrīvotu. Varbūt piemiņas vietu ierādīs tur, kur Kārlis Ulmanis izkāpa no baržas jūras krastā,” spriež Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda valdes priekšsēdētāja Mirdza Stirna, kura aktīvi organizē piemiņas zīmes veidošanu un ziedojuma vākšanu.

”Piemiņas zīmei vajadzētu būt prestižā vietā, iespējams, tas var būt topošais pilsētas dārzs. Tad tajā izveidosim mazu latvisku saliņu,” apņēmīgi teic arhitekts Laimonis Šmits.

Pieminekļa pamatā būs tēlnieka Kārļa Zāles 30. gadu beigās veidotais krūšutēls, kas bija paredzēts Latvijas Universitātei, bet nav saglabājies. To pēc fotogrāfijas izgatavos tēlniece Arta Dumpe (autore arī Lestenes Brāļu kapu memoriālam, Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim Jelgavā u. c.).

”Piemiņas zīme taps kā mazs ansamblītis. Postaments iecerēts slīpētā granītā, kurā izkalšu Latvijas karogu. Vēl nav skaidrs, vai prezidenta galvu veidošu no granīta vai bronzas, tas būs atkarīgs no ierādītās vietas. Fonā – divas strēles, kas simbolizē sašķelto pasauli. Augstākā strēle varētu būt apmēram 2,5 m augsta. Protams, granītam vajadzētu būt no Latvijas,” uzskata tēlniece Arta Dumpe.

***

Uzziņa

Līdz šā gada 25. februārim bija saziedoti Ls 4200, $ 2667. Lēšams, ka pavisam būtu nepieciešami apmēram Ls 25 000, ceļam un pieminekļa uzstādīšanai – apmēram 4,5 tūkstoši eiro.

Precīzi aprēķini tiks veikti tad, kad sadarbībā ar Turkmenbaši pilsētas pārstāvjiem būs notikusi vienošanās par precīzu piemiņas zīmes atrašanās vietu.

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73648

http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=73646

Šķetinot lietu, kā Saeimas seifā starp Augstākās padomes (AP) dokumentiem vairāk nekā desmit gadu visu aizmirsta varēja atrasties pirmskara Latvijas valsts pēdējā vadītāja Kārļa Ulmaņa diplomātiskā pase un citas vēsturiskas liecības (sk. “LA” 20.II), puslīdz droši var teikt, ka tās tikušas atsūtītas no Maskavas 1993. gadā un adresētas toreizējai AP vadībai.

Kaut sākotnēji šķita, ka dokumentu atgūšana varētu būt notikusi ar agrākā Latvijas Vēstures institūta direktora Induļa Roņa rokām, pats akadēmiķis sarunā uzsvēra, ka dokumentus uz Latviju nav vedis un pats jūtas pārsteigts par oriģinālu atrašanu. I. Ronis 90. gadu sākumā darbojās AP komisijā, kas bija izvirzījusi mērķi noskaidrot K. Ulmaņa dzīves pēdējo posmu. Vēsturnieks šajā sakarā vairākas reizes apmeklēja Krievijas Federācijas Drošības ministrijas, tagadējā Federālā drošības dienesta (FDD), arhīvu. Roņa kungs atceras, ka tā varētu būt bijusi 1993. gada vasara, viņa pēdējais Maskavas brauciens, kad arhīvā pienācis kāds šā arhīva darbinieks, ar kuru tam bijušas draudzīgas attiecības, un sacījis, ka “priekšniecība pieņēmusi lēmumu atdot Ulmaņa dokumentus”. “Es jau nopriecājos, ka tūlīt man dos, bet viņš teica: ne, ne, mēs sūtīsim oficiāli.”

Kā jau ziņots, pagājušajā gadā K. Ulmaņa dokumentus uzgāja Saeimā starp AP sekretāra un vēlākā Latvijas vēstnieka Krievijā un Lielbritānijā Imanta Daudiša papīriem. Tie bija dokumentos, kurus pēc I. Daudiša nāves 2002. gada aprīlī nonesa Saeimas pagrabā un noglabāja kādā seifā. Patlaban vērtības jau atrodas Latvijas Valsts arhīvā.

Daudiša rīcībā

Var pieņemt, ka dokumenti uz Latviju tika sūtīti pa diplomātisko pastu, bet tikpat labi tie varēja no Maskavas vispirms nonākt tā brīža Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Raņņiha rokās ar uzdevumu tos nodot tālāk. I. Ronis apšauba, vai 1993. gadā sūtījums būtu adresēts tieši Imantam Daudišam, jo viņš pēc subordinācijas ieņēmis salīdzinoši zemu pakāpi. Drīzāk saņēmējs varēja būt toreizējais Latvijas AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Šo versiju neapstiprina Saeimas deputāte Karina Pētersone (LPP/”LC”). Viņa sešus gadus nostrādājusi par A. Gorbunova sekretāri un tādu sūtījumu Latvijas parlamenta vadītājam neatceras, toties atzina, ka reiz I. Daudišs patiesi rādījis K. Ulmaņa dokumentu kā piemēru, pēc kāda būtu jāizgatavo atjaunotās Latvijas diplomātiskās pases. K. Pētersone kategoriski noraida viedokli, ka I. Daudišam 90. gadu sākumā AP hierarhijā būtu nosacīti “zema pakāpe”: “Visa ienākošā sarakste lielā mērā gāja caur viņa rokām. Daudišs vadīja AP komisijas gan Latvijas pasu un citu personu apliecinošu dokumentu izstrādāšanai, gan Latvijas naudaszīmju izgatavošanai, līdz ar to bija ietekmīga persona.” “Daudišs bija aktīvs cilvēks,” piekrīt Saeimas kancelejas direktora vietnieks parlamentārajos jautājumos Guntis Beņķis, kurš atceras AP sekretāra darbības laikus, taču diemžēl neko tādu, kas palīdzētu atšķetināt šo stāstu. Cilvēku, kas ar šo lietu bija tieši saistīti, vairs nav. Tajā skaitā I. Daudiša palīdzes, kinooperatora Jura Podnieka atraitnes Elgas Podnieces.

Nav arī vairs Latvijas kompartijas centrālkomitejas sekretāra un vēlākā Latvijas politiķa Ivara Ķezbera (1944 – 1997), kuru kā iespējamo zinātāju piesauca gan vēsturniece Ilga Kreituse, gan Indulis Ronis. “Tur Daudišs varēja būt organizators, bet Ķezbers aizkulisēs stāvēja,” bilda I. Ronis. Abas nu jau mirušās personības nāca no padomju nomenklatūras aprindām, pazina tās pārstāvjus un varēja izmantot savus sakarus Maskavā.

Saeimā drošāk?

Diemžēl neko būtiski jaunu pavēstīt nevarēja arī bijušais Latvijas vēstnieks Maskavā Jānis Peters. Viņš aizrāda, ka pozitīva loma dokumentu atgūšanā varētu būt bijusi 1991./1992. gada situācijai, kad PSRS VDK un struktūru, kas mantoja tās funkcijas, vadīja baltiešiem draudzīgais Vadims Bakatins. “Tobrīd, pēc 1991. gada augusta puča, Lubjankas arhīvā bija absolūta brīvība,” atgādina Peters. Caur šo “caurumu” toreiz varēts tikt pie tādiem čekas dokumentiem, kas agrāk pētniekiem nebija ne sapņos rādījušies. Vēsturniekiem beidzot ļauts ieskatīties represēto Latvijas politisko un militāro valstsvīru lietās.

Teorētiski par pases atgriešanos kādu liecību būtu varējis sniegt Kārļa Ulmaņa brāļa Jāņa mazdēls, Latvijas prezidents no 1993. līdz 1999. gadam Guntis Ulmanis. Tomēr viņa sekretāre Eva Eihmane norādīja, ka prezidentam šajā lietā nekādu komentāru neesot un Guntis Ulmanis arī neko tādu neatceroties.

Jautājums, kas tā arī paliek un, iespējams, paliks bez konkrētas atbildes: kādēļ gan Imants Daudišs ne 1997. gadā, noliekot Saeimas sekretāra pilnvaras, ne arī vēlāk, jau būdams diplomāts, neatdeva unikālos Kārļa Ulmaņa dokumentus arhīvam? Kādēļ glabāja tos Saeimā? Varbūt uzskatīja to par drošāko vietu?