Uzņēmumi bez kārtīga saimnieka
Paturpinot tēmu par airBaltic, ko uzsāku ar eksperta viedokli žurnāla Lietišķā Diena 20.augusta numurā. par peripetijām ar aviokompānijas zīmolu, gribu padalīties vēl ar dažiem novērojumiem. Klāt nākusi papildus informācija par airBaltic biznesa funkciju faktisko privatizāciju par labu B. Flikam piederošajai uzņēmumu grupai. Kā ziņo žurnāls Ir (šī gada 19. augusta numurā), airBaltic ne tikai ir pārdevis tiem savas preču zīmes, bet arī maksā par grāmatvedības un citiem pakalpojumiem. Viens no šiem «servisa» līgumiem ir pilotu noma no Kiprā reģistrētās kompānijas, par kuru vien airBaltic pārmaksā pāris miljonu gadā.
Saskaņā ar Komerclikumu (301.p), akciju sabiedrības lietas pārzina un vada valde. Tā pārvalda sabiedrības mantu un rīkojas ar tās līdzekļiem. Līdz ar to, valde ir atbildīga par jebkura noslēgtā darījuma izdevīgumu sabiedrībai. Un šeit rodas aktuāls jautājums: B.Filks vada ne tikai airBaltic valdi, bet ir arī SIA Baltijas aviācijas sistēmas (BAS) īpašnieks un valdes loceklis. Kad jāizskata kāda savstarpēja līguma projekts, kura uzņēmuma interesēs viņš darbojas?
Principā Komerclikums paredz mehānismu kā risināt interešu konfliktu, kaut gan diez vai likumdevējs bija iedomājies tādu nepārtrauktu interešu konfliktu kā šajā gadījumā. Proti, valdes loceklis nedrīkst piedalīties attiecīgu jautājumu izlemšanā. Bet nevar aizmirst, ka tāds sadarbības projekts kā pilotu noma, ne jau uzreiz tiek skatīts valdē. Vispirms to sagatavo abu pušu atbildīgie darbinieki – Flika kunga pakļautībā esošie, atkal abās pusēs. Grūti arī iedomāties, ka citi valdes locekļi balsotu pret šādu sadarbības piedāvājumu – valdes priekšsēdētājs tomēr ir viņu priekšnieks un, turklāt, arī liels akcionārs. Bet interesanta nianse ir, ka Bertolds Filks no 2009. gada nogales ir vienīgais lidsabiedrības valdes loceklis. Diez kā tagad var attīstīties sadarbība starp airBaltic un BAS?
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka valsts kārtējo reizi ir apliecinājusi savu nespēju būt labam biznesa īpašniekam. Tas nenozīmē, ka privātajās struktūrās nav iespējama uzņēmumu amatpersonu darbošanās savās interesēs. Bet ir divas būtiskas atšķirības: Pirmkārt, privātiem akcionāriem ir lielāka motivācija uzraudzīt uzņēmumam valdi un reaģēt uz tās neizdarībām (vai izdarībām). Otrkārt, ja privātie akcionāri zaudē naudu valdes rīcības dēļ, tā ir daļa no riska, ko viņi labprātīgi uzņēmušies, investējot savu kapitālu uzņēmumā. Valsts uzņēmuma gadījumā tiek izšķērdēta mūsu visu nauda, pie tam mūsu domas par to neprasot.
Lai valstij nebūtu kauns par sevi kā par «sliktu un neprasmīgu saimnieku», lai arī mums, uzņēmējiem un nodokļu maksātājiem par to nebūtu kauns ārzemju kolēģu priekšā, valstij (un arī pašvaldībām) pēc iespējas ātrāk jāprivatizē visas savas kapitālsabiedrības, kas nodarbojas ar biznesu, nevis pilda valsts pārvaldes funkcijas. Cerams, ka airBaltic gadījumā tas nav par vēlu, un par valstij piederošajām akcijām vēl var dabūt vismaz kaut ko.