nekur.lv

Beidzot saņēmos apskriet apkārt Rīgas Lidostai. Slikti orientējos Mārupes pusē un līdz šim i nezināju, kā caur to galu var piekļūt lidostai, taču daudz nedomāju, ņēmu talkā intuīciju, āvu kājas un devos ceļā. Rezultātā sanāca apaļi 30 km, taču, ja tā nelīkumotu, domāju, ka viegli varētu iekļauties arī 20 km. Lauku ceļi, meža takas, pārkrāvušies ārzemnieki, govis un nejēgā daudz suņi. Pēdējo dēļ gan otrreiz šo maršrutu vairs neriskēšu skriet. Nepilnas nedēļas laikā šis ir jau otrais gadījums, kad zvērs skrien līdzi skaļi elsodams un riedams tieši pie paša dupša. Taču nevar jau gaidīt tikai labus iespaidus, ja reiz izvēlies ceļus, pa kuriem nekad nav skriets. Galvenais ir gūt iespaidus kā tādus - kā materiālus no kuriem būvēt ikkatru jaunu dienu.

Balonievas pirtiņā pēc ilgiem laikiem norisēja ne tikai pirtiņa, spēles, pļāpas un kontrastvanniņas, bet arī fotopiecminūte.

es zinu, ka nomiršu, nerealizējis sevi.
mieru jauc tikai balss fonā 'tu to varēji, un joprojām vari, tev ir jāvar!'

damn it, savu mūžu nebiju tik sūri un gauži pieraudājis galvu. palīdzēja rīta skrējiens pa piemājas mežiem, kur slapjas lapu nokaisītas takas, sakrituši koki, bagātīgas ķerpjaudzes un nosacīti svaigs gaiss. domāju par to, kādēļ man vienmēr ir vajadzīga kāda aizraušanās, kurai varu nodoties ar visu sirdi. varbūt, jo tas man dod tādu kā savu meditāciju telpu, kas ir kā personālas rituālu laukums, lai atslēgtos no realitātes. Bez šādas iespējas, sen jau gulētu dispanserā, man šķiet.

šonakt ar mani ir granātābols un bezmiegs.
gaidu rītausmu, lai dotos skriet,
sen nav apciemota jūras mala.

Pašlaik ļoti priecājos par iespēju pusotru mēnesi dzīvoties uz slimības lapas tieši laikā, kad pamatdarbs vairs nevar nodrošināt ar darbu un izbīda bezalgas atvaļinājuma piedāvājumu, kas gan visdrīzāk resultētos ar bezdarbnieku rindu papildināšanu. Nezinu kā būs tālāk, cieši miglā satinusies visa tuvākā nākotne.

Redzēju, kā viens no maniem pāridarītājiem Olimpijā pirka žāvētu desu. Šoreiz viņi pavisam kopā bija četri, uz kuriem skatoties, manī vairāk radās žēlums nevis vēlme pēc atriebības. Manuprāt, atriebības akts var būt attaisnojošs, ja motīvs ir līdzjūtības iedibināšana šajos indivīdos (piem. izsaucot kaunu vai kā viltīgāk), vai arī neglābjami samaitātu indivīdu pilnīga izsišana no sabiedrības. Pretējā gadījumā nekas vairāk kā pašapmierināšanās nesanāk - savākt čomus un ar metāla stieņiem tunelī izsist fucking zobus, bloody hell yeah, aigh? Ne šādā formā gan, bet tomēr savas jaunības tupumā arī esmu nodarījis pāri cilvēkiem, ko gan ļoti nožēloju. Lai ko arī kāds no tā iegūtu, lai cik spilgtu emociju buķeti vai cik mīkstu krēslu, kurā pirst, - šis viss pēc mirkļa zūd, un tu paliec viens ar to, kas tevi veido t.i. ar savu rīcību un tās radītajām sekām. Tomēr, lai cik sāpīgus realitātes norises virtuļus arī liktenis neatspēlētu, vienmēr jūtu sevi līdz noteiktai pakāpei ieskautu dziļā mierā, ko piepilda pazemība un pateicība*. Tā nav nekurp vērsta, tā vienkārši tur ir un atgādina man par visām labajām un svarīgajām lietām.

* - Te es nedefinēju Dievu, Lielā Dao debesu ceļu vai vēl kādu cilvēkizdomātu vārdu. Redzu naktī zvaigznes, tālāk ne.

-> http://www.youtube.com/watch?v=A-UTPKL-UGY
-> http://www.youtube.com/watch?v=Ga0ohgZFVqc

vējš nes karu, draugs nes nāvi
ienaidnieks tevi padara laimīgu

izlasīju kādā dzejas grāmatiņā iekš V&R;.

Atbraucu no traumpunkta. Korpusā nekādu lūzumu nav, deguns arī ok. Visās malās vien jūtams tāds stīvums, itkā katrs otrais muskulis būtu sastiepts. Čoms, kas 2 gadus nostrādājis pašvaldībniekos, pastāstīja, ka braukt rakstīt iesniegumu policijā nav vērts - būs tikai lieks laika patēriņš, kamēr visu sarakstīs un ekspertīzes veiks, jo neviens neko tāpat speciāli nemeklēs un nepētīs. Kas jautri, ka viens no uzbrucējiem notikuma vietā aizmirsa Orlando Quartz nerūsējošā tērauda rokaspulksteni ar norautu stiprinājuma aizslēgu. Ja stipri vēlētos, varētu jau nomedīt viņus, taču nez vai gribu vēl vairāk karmu bojāt - tā jau sūdīga, ja reiz tā notiek. ;))

Bāc, pat nezinu kā es šitāds lai rīt darbā rādos. Un vakara zīmēšanas kursos. Un uz 3dienas web tehnoloģiju kursu pirmo lekciju. Ka nesagriežas dūša frīkiem...

Treji pidarasi aizšķērsoja veloceliņu, nogāza zemē, atspārdīja.
Ehh bļa, tik sasistu seju neesmu havojis vēl kopš tālajiem panku laikiem.

1 kilometrs, 2 kilometri, 3 kilometri, skriešanās ar Ryanair gar RIX žogu, raušana divreiz uz mutes mēnesgaismā uz baltās kāpas beberbeķu ezera sekcijā, pirmais ledus, trīs vīri pusmūžā, kas ar pilnu aizrautību mežā spridzina bombačkas, skriešanās ar kumeļiem, 50 kilometri, 51 kilometrs, 52 kilometri. Darīts itkā nekas īpašs šai brīvdienās, bet krūtaža pilna piedzīvojumu sajūtas.

Un tad tu paskrien garām kaut kādiem sīkpiržu skeiteriem un domā, vai tik viņiem neliekas tāpat kā pašam savulaik - 'skriet? kas gan var būt vēl garlaicīgāk'. Nekad to nesaprastu, ja pats nepamēģinātu.