nekur.lv

Attēlā: Hoverla, Ukrainas augstākā virsotne (2061m), iecienīta vieta starp ekstrēmo ziemas sporta veida piekritējiem (par spīti tam, ka tur pat nav pacēlāja) un pietiekoši bīstama priekš kāpelēšanas ziemā. Āāā, grūti noticēt, ka izbraucam jau šodien!

Sanāca ne gluži pelde, bet vanna cietos ledus gabalos ar skatu debesīs, kur mākoņstarpās mirdzēja stindzinoši vientuļas zvaigznes. Pirmajā reizē sagriezu kājas uz ledus asajām škautnēm, otrajā biju gudrāks un izlauzu ceļu ar baļķi. Mežā valdīja tāds dziļais klusums, un vienīgā dzīvā būtne tur bija kāda prostitūta, kura kaut ko meklēja krūmos pie upes. Un tomēr, jo vairāk es tiecos pēc sajūtas, kas padara dzīvu, jo vairāk apzinos, ka skatos spogulī, kur šī pati sajūta padara mirušu.

"Always look at yourself in an obsidian mirror because it is made of a single material. Don't look at yourself in ordinary mirrors because behind the glass there's a sheet of mercury. It's a duality." And I said to him, "The fundamental quality of a mirror is not to reflect, but to be broken." (c) Jodorowsky

Randomā pa bildei iz katra aizejošā gada mēneša.

The difference between a man and a boy is the cost of their toys.

Dabūju šodien ietestēt. Pa vietām, kur ar savu 20 gadus veco Audi baidos braukt, šitais iet pāri bez kādām emocijām. Tā nu atkal izbrīnā iebolu ačteles pret tehnoloģiju attīstības jaudām, un saprotu, ka šāds mūsdienu normām tik atbilstošs auto krietni pārsniedz visas manas prasības pret kontroles/vadības iespējām un komfortu, protams, ja tā lietojums ir LV, nevis kaut kādi sūrie reģioni.

i shot a dog when i was five
god remembers my name in the sky
and now i'm a dog
and someone should shoot me

(c) håkan hellström

Arī šajā nedēļas nogalē neizdarīju neko no tā, ko vajadzēja izdarīt. Grozies kā gribi, vienmēr tāpat paliek 100 un 1 lieta, ko vajag izdarīt, bet dzīve taču nav tikai vajadzību apmierinašana, tāpēc reizēm nav citu variantu kā vien to visu piekāst. Piekāst savu istādi, savu karjeru, savu mysql datubāzi, bet paskatīties acīs 8 mēnešus vecam cilvēkam. Man bija tā iespēja apmeklēt Ziemassvētku koncertu Tomes tautas namā un paturēt tādu mazuli rokās. Man bija iespēja notvert spilgtas Ziemassvētku sajūtas starp burvīgiem lauku cilvēkiem un pisīgām meža stigām. Man bija iespēja dzīvot, un iespēja par to uzrakstīt.

Es biju tas, kas tu esi. Tu būsi tas, kas es esmu.

Vecpiebalgā uz vecās kapsētas vārtiem latīniski esot šāds uzraksts.

«As a child, then, I had almost fallen into the well. When grown up, I nearly fell into the word "eternity," and into quite number of other words too - "love", "hope", "country", "God." As each word was conquered and left behind, I had the feeling that I had escaped a danger and made some progress. But no, I was only changing words and calling it deliverance. And there I had been, for the last two years, hanging over the edge of the word "Buddha".

But I now feel sure - Zorba be praised - that Buddha will be the last well of all, the lastword-precipice, and then I shall be delivered for ever. For ever? That is what we say each time.»

(c) Nikos Kazantzakis - Zorba the Greek

Vēl nekad neesmu atcēlis pēc grafika ieplānoto skrējienu dēļ laikapstākļiem, jo šajā zemē gluži vienkārši nav tādu laikapstākļu, kurus nevarētu izbaudīt. Tā arī šodienas slidotava - liekas bezmaz, ka pieveiktajai distancei varētu piesummēt vēl kādu kilometru tikai dēļ pingvīniskās kulstīšanās pa ledu gandrīz uz vietas. Ja redzētu tās kustības no malas, droši ka nomauktos aiz smiekliem.

Informatīvais guvums, kā jau ierasts: DUS "SIA Bērziņš" 95E Ls 0.535.

http://klab.lv/users/skuka/1099970.html

Šis ieraksts parāda, ka latvieši patiešām ir padebīli, kā vienmēr, kritizējot tos, kas dara vismaz kaut ko!

Kad tikko Latvijā sāka rādīt pirmos seriālus, tad vienā no tiem ("Kaimiņi" maybe) redzēju epizodi, kur kāds džeks krauj leduskapī tikko no veikala atnesto iepirkumu turzu. Man tas likās vienkārši slimi, ka vienā reizē no veikala var sapirkt tik daudz, un ka var būt tik pilns ledusskapis. Taču tieši tāda ir šodienas ikdiena, kas gadu gaitā nemanot ir piegrūsta pilna liekas draņķības. Man pie mājām kādreiz bija 3 veikali - Jūra, Viļņa un Venta. Vēl labi atceros kā nesām mājās pienu stikla pudelēs + maizi vienā nelielā pašuzšūtā maišelī. Tagad to vietā ir estu un leišu veikali, tādi kā Maxima, Supernetto, Rimi. Kāda tur tagad ir maize, saķīmiķota, sašķērēta, mīksta kā švamme, kas kaut ko tādu vispār var ieēst!?

Lai ātrāk uzsiltu motors un nokristu ledus no priekšējā stikla, braukšanas uzsākšana nebija tā labākā doma.

Notestēju kā ir braukt ar auto uz darbu. Izbraucot 6.30 no Imantas, līdz VEF var nokļūt 20 minūtēs, savukārt izbraucot 40 minūtes vēlāk, patērētais laiks jau ir gandrīz 40 minūtes. Un šajā brīdī jau laika ekonomijas ziņā izdevīgāks kļūst velo. Arī daudzās citās, protams, tas ir izdevīgāks. Auto, tas tomēr ir ahujennijs komforts, ļoti bīstami veselībai.

Manā pasaulē nav nekā objektīva, tāpēc neviens šeit nekad nevar pamatot savu viedokli.