Ja kāds vēl nezināja, tad šodien es piedalījos Rīgas maratonā, pusmaratona distancē.
Nike+ piedāvātais grafiks. (atcerējos izslēgt 10 min pēc finiša)
Varu pastāstīt, ka šāda veida pasākumos noteikti ir vērts piedalīties, jo tās sajūtas, kuras rodas stāvot milzīgā vairāku tūkstošu cilvēku pūlī ir iespaidīgas. Bet ne jau pūlī ir spēks, bet vienotībā. Tu stāvi un zini, ka visiem šeit ir viens mērķis - finišēt. Protams ir arī tādi kuriem šis skrējiens būs pamatīga cīņa ar konkurentiem.
Pēc starta šāviena viss šis lielais cilvēku kopums sāk kustēties.
Sākumā man blakus skrien divas tantiņas no ārzemēm, viņām pilnīgi sirmas galvas. Arī skrien pusīti. Esot apņēmušās jaungada naktī piedalīties pusmaratona sacensībās. Vispār pūlis ir ļoti dažāds. Jauni un veci, no dažādām valstīm, bet visiem sejā manāma tāda kā svētku sajūta.
5 km skrējējiem droši vien ir savādāk. Bet pusītes un maratona skrējēji ir mierīgi un nosvērti. Neko nevar nokavēt.
(saite uz pusmaratona karti, lai skaidrāka bilde)
Kad no Grostonas ielas esam aizskrējuši līdz Valdemāra ielai, mūs jau ir uzmundrinājuši ne tikai fani un skatītāji, bet pat miniorķestris (tādi izrādās, būs vēl pāris trases vietās).
Mans ilgi gaidītais brīdis ir klāt - skrējiens pāri Vanšu tiltam, kurš satiksmei ir pilnībā slēgts. Jauks skats uz Daugavu, nav vienīgais labums. Vējš patīkami atvēsina.
Ķīpsalas bruģis ir pretīgs. Izvēlos skriet pa trotuāru. Brīdī, kad saprotu, ka noskrieti ir tikai 5 km ir neliels sašutums, jo skriets it kā ir daudz, bet tomēr nekas īpašs nav noskriets.
Nedaudz jāpaskrien pa Kalnciema ielu un jādodas atpakaļ, lai atkal šķērsotu Daugavu.
Uz tilta sanāk tā, ka uz ausīm (Sennheiser PMX 70) skan baigi labais Daft Punk remix, kas dod spēku un uzsit dullumu nedaudz straujākam solim.
Pēc tam seko 11. kilometrs pa Valdemāra ielu, kas izrādās ir pats ātrākais noskrietais kilometrs (5 min 31 sekunde uz kilometru vai 10,88 km/h) šajā trasē. Pat pirmie nebija tik ātri. Galvenais nopelns ir faniem un visai atmosfērai, kas kopā radīja tādu, kā eiforijas sajūtu.
Tālākais scenārijs ir samērā vienkāršs - skrienu, skrienu, skrienu. Ļoti noderīga bija banāna puse, kuru paņēmu vienā no ūdens punktiem. Ņemot vērā, ka es ienīstu brokastis, tad banāns noderēja, kā labs vēdera piepildītājs.
Nācās apmest nelielu apli, kas atkal mani veda jau pa iepriekš noskrietajām ielām. Nedaudz garlaicīgi, bet vismaz tagad zināju, precīzi, cik atlicis, līdz skrējiena beigām. Pie Skonto halles uzdarbojās ugunsdzēsēji un aplaimoja mani ar nelielu ūdens šalti. Paldies viņiem, jo pēc tam tiešām bija vieglāk skriet.
Jāatzīst, ka austiņas turējās ļoti labi, jo arī ūdens punktos es tās atļāvos droši slapināt.
18. kilometrs bija pasmags, kājām kļuva grūti un nolēmu atkāpties no sev solītā un tomēr pasoļot, lai nesarautu krampī muskuļus. Mani gigantiskie soļi mani veda uz priekšu gandrīz tik pat ātri, kā dažu labu lēnāku maratona skrējēju.
Pēc soļošanas palika labāk, bet arī tikai uz vienu kilometru. Tāpēc vēl paslinkoju 20. kilometrā. Neredzēju jēgu sevi mocīt un labi vien bija, jo tieši pēc finiša taisnes abas kājas vienlaicīgi sarāva krampjos. Finišā gan rikšoju, cik tik bija spēka, tas, gan nav redzams grafikā, jo gabals bija samērā īss.
Pēc finiša mani noknipsēja Artūrs:
Un sekoja neliela vilšanās. Lai gan iekļāvos prasītajās 3 h (aptuveni 2 h 43 min, bet precīzi rezultāti būs internetā) man neiedeva piemiņas medaļu, tas izrādās tāpēc, ka medaļas neesot bijušas vajadzīgajā skaitā. Medaļu dabūšot vēlāk. Diktam žēl.
Sacensību vidējais ātrums man sanāk nedaudz virs 8 km/h. Ņemot vērā, ka pirmo reizi mūžā skrienu šādu distanci, domāju, ka nav peļams rezultāts.
Jau pēdējos kilometros es zināju, ka gribēšu ēst uzreiz pēc skrējiena un… paldies, Hanzas maiznīcas stendam! Sastūmu sevī maizītes ar vistas gaļu un protams palika labāk ap sirdi :).
Padalies ar draugiem
Saistītie raksti:
