Aivars Slucis
Aivars G 0 komentāri
Kas jūs esat, doktor Aivar Sluci?
Apmeklējot grāmatnīcu, pamanīju viltuspatriotiskā publicista un nu jau bijušā Latvijas Radio žurnālista A.Skalberga nule izdoto viņa jauno grāmatu Kapteiņa gars. Pēc neilgām pārdomām nolēmu to nopirkt, lai uzzinātu, ko tad šoreiz viņš sliktu būs par mani uzrakstījis. Šai ziņā izrādījos kļūdījies, jo par mani jaunajā Skalberga grāmatelē nebija vairs ne vārda. Nezinu, kas būtu licis viņam kļūt pret manu personu tik atturīgam – vai nu aptrūkās rakstāmā materiāla, vai arī nobijās no pretspara, ko es viņam savulaik devu gan avīzē „DDD”, gan arī daudzos interneta portālos. Toties manu uzmanību piesaistīja cits mans vārda brālis, ko autors diezgan plaši piemin – ASV dzīvojošais latvietis, ārsts, mecenāts un publicists Aivars Slucis.
Ja nacionālistu vidē pavaicātu kādam, kurš ir bijis tas cilvēks, kas pirmais organizēja konkursu jauniešiem par nepieciešamību veikt Latvijas dekolonizāciju, tad esmu pārliecināts, ka vairums atbildētu nepārprotami: „Tas taču ir visiem zināmais Aivars Garda, kurš gan cits vēl!”. Diemžēl viņi tādējādi būtu kļūdījušies. Nekādā ziņā nemēģinot noliegt un noniecināt A.Gardas k-ga pūliņus dekolonizācijas idejas popularizēšanā un īstenošanā dzīvē, tomēr esmu spiests atzīmēt, ka viņš nebija pirmais, kurš nolēma reklamēt tautā šo politisko procesu ar jauniešu domrakstu konkursa palīdzību. Gardas k-gs savu konkursu organizēja 2001. gadā, bet jau 1995. gadā ASV latvietis, Dr.Aivars Slucis bija organizējis savu konkursu ar analogu ideju. Tajā bija paredzēta tikai viena balva, bet ar tiem laikiem gana iespaidīgu naudas summu – 500 Ls. Šo balvu saņēma konkursa uzvarētājs, plaši pazīstamās dokumentālās filmas Padomju stāsts režisors Edvīns Šņore. Atzīšos, ka es, toreiz būdams DPU students, arī klusībā kāroju piedalīties šajā konkursā, tomēr galu galā savu darbu uz to tā arī neaizsūtīju. Šobrīd man pat pašam ir grūti strikti viennozīmīgi izskaidrot, kāpēc es toreiz tā rīkojos. Tam nebija viens iemesls, bet gan vesels iemeslu kopums – gan laika trūkums (jo mācību procesu es uztvēru gana nopietni), gan zināma veida nedrošība, pārliecības trūkums par spējām gūt uzvaru (tolaik politiskajos notikumos piedalījos pasīvi – rūpīgi vēroju visus procesus no malas, bet pats tajos neiesaistījos), gan, protams, arī zināma deva slinkuma... Šā vai tā es no sirds priecājos par šāda konkursa esamību, atzinīgi novērtēju arī tā uzvarētāja darbu un, protams, visvairāk jūsmoju par to, ka ir atradies tāds drosmīgs cilvēks, kurš šādu konkursu ir organizējis. A.Sluča vārds nebija svešs man arī pirms tam, biju lasījis viņa publikācijas avīzēs Neatkarīgā cīņa, Lauku avīze, Pilsonis-Pavalstnieks, Nacionālā Neatkarība...u.c. Neslēpšu, ka lielā mērā šis cilvēks kļuva man par sava veida politisko skolotāju, lasīju un priecājos, cik gan precīzi mans vārda brālis ir izklāstījis arī manis paša domas. Tiem cilvēkiem, kas savas mazgadības dēļ toreiz nebija iepazinušies ar šīm publikācijām, varu īsumā paskaidrot, ka tās saturā bija ļoti līdzīgas tam, ko tagad raksta Aivars Garda, vienīgi tajās netika pieminēta Dzīvās Ētikas Mācība, ko acīmredzot A.Sluča k-gs nepazina. Tomēr uzskatu, ka tādēļ A.Sluča publikācijas nebija mazāk vērtīgas par patlaban A.Gardas rakstīto. Šo faktu spilgti apliecināja kaut vai dusmas, ko tās izsauca okupantu presē – ne tikai valsts, bet arī rajona un pilsētas (t.sk., protams, arī Daugavpils) mēroga avīzēs.
Drīzumā pēc šī konkursa norises tika izveidots tā sauktais Klubs 415, kam par nosaukumu kalpoja A.Sluča uzticības personas Latvijā – fotogrāfa, rakstnieka un publicista Gunāra Birkmaņa - pasta adrese – abonenta kastītes numurs kādā no Rīgas pasta nodaļām, uz kurieni tad arī vajadzēja sūtīt konkursa darbus. G.Birkmaņa k-gs bija nolēmis vienot konkursā piedalījušos jauniešus, lai tie arī turpmāk turpinātu izplatīt dekolonizācijas nepieciešamības ideju tautā un tādejādi veicinātu tās īstenošanu dzīvē. Diemžēl ne visi konkursa dalībnieki izrādīja vēlēšanos turpināt darboties šajā virzienā, daži atklāti pateica, ka rakstījuši tikai naudas balvas dēļ, bet vispār viņus politika interesējot tikai kā karjeras iespēja, tāpēc viņi stāšoties naudīgās un varu nesošās partijās, piemēram, Latvijas ceļā. (To pašu gan var arī teikt par daļu no A.Gardas organizētā konkursa dalībniekiem). Tas sarūgtināja A.Sluci, kurš paziņoja, ka turpmāk tamlīdzīgus konkursus vairs nerīkošot, bet vienkārši piešķiršot naudas balvas tiem, kas paši pēc savas iniciatīvas, negaidot atalgojumu, būs jau parādījuši sevi kā patriotiskus cīnītājus par dekolonizāciju.
Kad es 1997. gadā beidzot pats uzsāku politisko darbību, publicējoties laikrakstos, t.sk. arī avīzē Nacionālā Neatkarība, G.Birkmanis izrādīja atsaucību maniem rakstiem, sūtīja man Kluba 415 ražotās patriotiskās aploksnes, uzlīmes un pastkartes, iepazīstināja ar patriotisko literatūru (t.sk., viņa paša sarakstītajām grāmatām), kuras izdošanu bija finansējis A.Sluča kungs. Mana cieņa pret šo ASV tautieti ar to, protams, tikai pieauga, bet vienlaikus es brīnījos, kāpēc viņš joprojām atbalsta viltusnacionālo partijeli T/B, kas, manuprāt, jau 1995. gada nogalē bija nodevusi savu vēlētāju intereses, iesaistoties bārdainā ierāvēja A.Šķēles izveidotajā valdībā un tādejādi lielā mērā pati atteikdamās no savas sākotnēji izvirzītās nacionālās programmas. Es uzskatīju, ka jāveido tās vietā cits, patiesi nacionāls spēks, un gribēju par to pārliecināt arī A.Sluci. Dabūjis no G.Birkmaņa k-ga šī cilvēka adresi, es viņam aizsūtīju vairākas lappuses garu vēstuli, uz kuru es diemžēl nekādu atbildi nesaņēmu. Toreiz es nospriedu, ka nevar būt, ka šāds krietns, patriotisks cilvēks būtu nolēmis mani nepieklājīgi ignorēt un nesniegt atbildi. Nolēmu, ka laikam mana vēstule šo kungu nav sasniegusi un nozudusi Latvijas vai ASV pasta džungļos. Lūdzu G.Birkmanim, lai viņš pie iespējas pajautā, vai A.Slucis ir saņēmis manu vēstuli. Viņš it kā apsolīja to izdarīt, bet tā arī man nekādu informāciju šai sakarā nesniedza. Vēl pēc gada nu jau apvienotā partija „TB/LNNK” nosprieda, ka tāds ekstrēmistisks laikraksts kā „Nacionālā Neatkarība” tikai bojā tās tēlu ārvalstu acīs un apdraud G.Krasta valdības stabilitāti, tādēļ nolēma avīzi slēgt. Vairāki „TB” ierindas biedri nevēlējās ar šo faktu samierināties, tādēļ uzsāka izdot paši savu avīzi ar nosaukumu Latvietis Latvijā. Tas sadusmoja tēbistu spices vīrus, kuri par „šķeltniecisku darbību” nekavējoties izslēdza no savām rindām jaunās avīzes redaktoru un izdevēju Leonardu Inkinu līdz ar viņa draugu un domubiedru Laimoni Gedroviču. Šāda varturu rīcība mani nemaz neizbrīnīja, sen jau vairs neticēju TB/LNNK un neko labu no tās vadoņiem negaidīju. Biju pārliecināts, ka atradīsies Īsti Patrioti, kas palīdzēs iznākt un noturēties Latvietim. Pirmkārt jau šinī ziņā cerības liku uz to pašu A.Sluča kungu, par ko teicu arī L.Inkinam. Un tad es negaidot uzzināju, ka A.Slucim jaunais laikraksts nemaz tik ļoti nepatīk un ka viņš nesteigšoties tam sniegt savu atbalstu. Uz manu jautājumu – kāpēc, saņēmu nenoteiktu atbildi, ka tam esot vairāki iemesli: gan tas, ka avīze aicinot solidarizēties ar ārzemju nacionālistiem (G.Lauku, E.Cundeli...u.c.), gan tas, ka avīze lietojot vārdu „žīds”, bet vajagot „ebrejs” (visai dīvaini ko tādu dzirdēt no trimdā, nevis LPSR dzīvojoša tautieša), ka nekādā ziņā nedrīkstot citēt nevienu rindu no „briesmīgās” grāmatas Mein Kampf, ka tautisko lenti – Lielvārdes jostas fragmentu – ar Ugunskrustiem uz tās ārzemēs varot „nepareizi saprast”, ka neesot labi kritizēt ASV ārpolitiku, kā to darīja šinī laikrakstā cits ārzemju tautietis Kārlis Rebiņš...utt., u.tjp. Tad es arī pirmoreiz izdzirdēju izskanam baumas, ka A.Slucis politiskajā darbībā izmantojot ne vien savu, bet arī cionistu doto naudiņu. (Jāatzīstas, es arī agrāk biju visai izbrīnīts par to, ka šim kungam ir tik daudz naudas, lai sponsorētu gan apmaksātu politisko reklāmu lielajos ASV laikrakstos, gan sniegtu materiālu palīdzību medikamentu un iekārtu iegādei Latvijas slimnīcām. Zināju jau, ka ASV ārsti pelna nesalīdzināmi vairāk kā Latvijā, un tomēr – pat priekš ASV ārsta, nevis baņķiera, Sluča tērētās naudas summas likās ļoti iespaidīgas.) Nu tagad man zināmā mērā radās skaidrība par šī kunga politisko nostāju – tā varēja būt nacionāla tiktāl, cik tas netraucēja Cionas gudro plāniem pārņemt kundzību pasaulē. Minētais fakts mani, protams, ļoti sarūgtināja, tomēr es turpināju uzskatīt, ka Sluča kungu šī iemesla dēļ nevajag norakstīt, jo visi cilvēki jau nekad nedomās vienādi, bet vajag meklēt to, kas mūs vieno, nevis šķir, un šinī gadījumā kopīgais varētu būt mūsu vēlme panākt Latvijas dekolonizāciju.
Laikam ritot, 2000. gadā savu politisko darbību uzsāka arī A.Gardas kungs, kuram izdevās dabūt savā pusē vairākas Kultūras Akadēmijas studentes, un nu jau kopīgi šie cilvēki turpināja aktīvu cīņu par Latvijas dekolonizāciju, par kuru jau faktiski neviens vērā ņemams politiskais spēks Latvijā vairs neiestājās. Sākotnēji A.Sluča kungs, kā jau biju to gaidījis, atbalstīja A.Gardas k-gu, vairākas tā dēvētās Gardas meitenes saņēma no viņa arī naudas prēmijas. Diemžēl A.Gardam savu sabiedrisko rosību arvien aktivizējot, iestājoties LNF rindās un pārņemot tās vadību, sākot izdot laikrakstu „DDD”, viņa un t.s. Gardas meiteņu attiecības ar A.Sluci kļuva arvien vēsākas, līdz beidzot sakari viņu starpā vispār izbeidzās. Tai pat laikā man nācās dzirdēt, ka A.Slucis regulāri braucot uz Latviju, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem un politisko partiju (kustību) pārstāvjiem, tomēr ne biedrības „Latvietis” (kas tapa uz avīzes Latvietis Latvijā lasītāju bāzes), ne Latvijas Nacionālās Frontes locekļu to vidū neesot. Kad vaicāju A.Gardam, kāpēc A.Slucis nemēģina ar viņu tikties, Gardas k-gs tikai neizpratnē raustīja plecus, tai pat laikā sakot, ka tā ir paša Sluča kunga izvēle, ar ko tikties, un ja nu šis kungs Aivaru Gardu par gana patriotisku neuzskata, tad viņš jau nu nesākšot pierādīt pretējo un mēģināt iespaidot A.Sluča nostāju sev par labu.
Gadu gaitā arvien mazāk man gadījās dzirdēt par A.Sluča politisko darbību, un es klusībā pie sevis smīkņāju, domādams, ka laikam šis kungs ir nolēmis „nodot stafeti” savam vārdabrālim A.Gardam un varbūt pat A.Gedroicam. Šķiet, ka 2003. gada nogalē, kad laikraksts Latvietis Latvijā pirmoreiz nokļuva uz bankrota sliekšņa, tas saņēma nelielu materiālu palīdzību no G.Birkmaņa, kurš gan vienlaikus sūkstījās, ka nezinot, vai sponsors (A.Slucis) būšot apmierināts ar šādu viņa dotās naudas izlietojumu. Laika gaitā tas tomēr minēto avīzi no bankrota nepaglāba, un pēc pāris gadiem tā pārstāja iznākt. Tās vietā stājās laikraksts „DDD”, kurā sāka publicēties daudzi cilvēki, kas līdz bija publicējušies „LL”. Ar Dievpalīgu šī avīze pastāv vēl joprojām. Nezinu, vai A.Slucis lasa šo avīzi, lai gan droši vien zina par tās eksistenci. Katrā ziņā viņš tā arī joprojām nav izrādījis interesi par sakaru uzturēšanu ar saziņas līdzekli, kas praktiski patlaban vienīgais kā Latvijā, tā ārpus tās aktīvi propagandē Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību. Toties ir droši zināms, ka šis kungs ar simpātijām raugās uz viltusnacionālo partijeli Visu Latvijai, tiekas ar tās līderiem, ir arī sniedzis interviju šīs partijas mājas lapai (skat. http://www.nacionalisti.lv/raksts/276/BLOGS/Intervija+ar+Aivaru+Sluci/). Vai viņš nav dzirdējis, ka „VL” vadonis Raivis Dzintars, kā arī vairāki viņa līdzbiedri, uzskata A.Gardu par ekstrēmistu, ar kuru viņiem nevarot sanākt kopdarbība, jo Gardas k-gam esot pārāk stingra nostāja dekolonizācijas jautājumā? Vai pašam Slucim tā arī ir kļuvusi vājāka? Tie ir jautājumi, uz kuriem es diemžēl nevaru saņemt atbildi, jo man nav iespēju aprunāties ar šo kungu.
Zinot A.Sluča un partijas Visu Latvijai siltās attiecības, es nebūtu bijis pārsteigts, ja pēkšņi atklātu, ka šis kungs ir iestājies minētajā partijā un varbūt pat taisās no tās kandidēt. Tomēr raksta sākumā minētajā Skalberga grāmatā uzzināju ko citu – 2009. gadā A.Slucis esot iestājies Pilsoniskajā savienībā. Viņš esot izstrādājis speciālu programmu, kā partijai strādāt, lai iegūtu vēlētāju uzticību; tajā esot bijis daudz progresīvu ideju. Viņš sadarbojoties ar partijas priekšsēdi G.V. Kristovski un gatavojoties 10.Saeimas vēlēšanām (izcēlums mans – A.G.). Redz, kā! Tātad, visticamāk A.Slucis startēs vēlēšanās no partiju apvienības „Vienotība”, kurā nu ir iekļāvusies „patriota” Kristovska vadītā „PS” (starp citu, G.V.Kristovskis no avīzes „DDD” baidās vairāk kā velns no krusta un ir kategoriski atteicies sniegt tai interviju). Kas pašlaik nosaka toni šajā partiju apvienībā, ir zināms – tā ir sorosiešu laikraksteļa „Diena” bijusī redaktore S.Ēlerte ar saviem palīgiem. Būtībā šī apvienība ir radīta, lai kārtējo reizi nozvejotu lētticīgo latvietīšu balsis, kuri savā naivumā domās, ka balso par nacionāļiem, bet īstenībā nobalsos par kosmopolītu varzu, kas darbojas cionistu-masonu-pederastu režīma interesēs. Vai A.Slucis tiešām nesaprot, kas tie ir par ļaudīm, kas viņus finansē un kā labā tie strādā? Negribas ticēt, ka viņš būtu tik dumjš. Un, ja saprot, tad kāds ir viņa mērķis, tādus radījumus atbalstot? Tikt Saeimā? Nu, pieņemsim, bet kas tālāk? Vai viņš tiešām domā, ka Kristovskis un Co palīdzēs viņam īstenot dzīvē dekolonizācijas programmu? Atkal – neticami, ka šis cilvēks būtu tik dumjš! Tad kāds labums latviešu tautai būs no A.Sluča iekļūšanas Saeimā? Atbilde ir – nekāds, tāpat kā praktiski nav jūtama labuma no tā, ka parlamentā ir ZZS piekabinātais Visvaldis Lācis. Neko labu viņš tautai nav izdarījis, tur atrazdamies, sevi gan viņš ir kārtīgi materiāli nodrošinājis, un arī saviem radiniekiem bija siltas vietiņas sagādājis. Labi, V.Lāci vēl var saprast, viņš bija nabadzīgs pensionārs, bet A.Slucim taču naudas pašam netrūkst! Ko tad vēl viņš grib – godu un slavu iegūt? Ka tik nesanāk otrādi – mūža nogalē kļūt par nodevēju un nelieti, zaudēt visu to labo iespaidu, ko līdz šim pats par sevi bija nacionālos latviešos radījis. Atliek vien zīmīgi jautāt – kas jūs esat, doktor Aivar Sluci? Ja Patriots, tad nepinieties ar viltusnacionāļiem un nodevējiem, atbalstiet tiešām Īstus, Godīgus, Kārtīgus Latviešus, bet ja esat kļuvis par nodevēju un pašlabuma meklētāju – tā arī skaidri pasakiet! Jūsu rīcība pirms Saeimas vēlēšanām nepārprotami parādīs, kāda ir atbilde uz manis uzdoto jautājumu.
Cerot, ka A.Slucī tomēr vēl ir kas palicis no tā Nacionālpatriota, par ko es savulaik jūsmoju, palieku gaidot un vērojot viņa tālāko rīcību!
14.03.2010. Aivars Gedroics
Kas jūs esat, doktor Aivar Sluci?
Apmeklējot grāmatnīcu, pamanīju viltuspatriotiskā publicista un nu jau bijušā Latvijas Radio žurnālista A.Skalberga nule izdoto viņa jauno grāmatu Kapteiņa gars. Pēc neilgām pārdomām nolēmu to nopirkt, lai uzzinātu, ko tad šoreiz viņš sliktu būs par mani uzrakstījis. Šai ziņā izrādījos kļūdījies, jo par mani jaunajā Skalberga grāmatelē nebija vairs ne vārda. Nezinu, kas būtu licis viņam kļūt pret manu personu tik atturīgam – vai nu aptrūkās rakstāmā materiāla, vai arī nobijās no pretspara, ko es viņam savulaik devu gan avīzē „DDD”, gan arī daudzos interneta portālos. Toties manu uzmanību piesaistīja cits mans vārda brālis, ko autors diezgan plaši piemin – ASV dzīvojošais latvietis, ārsts, mecenāts un publicists Aivars Slucis.
Ja nacionālistu vidē pavaicātu kādam, kurš ir bijis tas cilvēks, kas pirmais organizēja konkursu jauniešiem par nepieciešamību veikt Latvijas dekolonizāciju, tad esmu pārliecināts, ka vairums atbildētu nepārprotami: „Tas taču ir visiem zināmais Aivars Garda, kurš gan cits vēl!”. Diemžēl viņi tādējādi būtu kļūdījušies. Nekādā ziņā nemēģinot noliegt un noniecināt A.Gardas k-ga pūliņus dekolonizācijas idejas popularizēšanā un īstenošanā dzīvē, tomēr esmu spiests atzīmēt, ka viņš nebija pirmais, kurš nolēma reklamēt tautā šo politisko procesu ar jauniešu domrakstu konkursa palīdzību. Gardas k-gs savu konkursu organizēja 2001. gadā, bet jau 1995. gadā ASV latvietis, Dr.Aivars Slucis bija organizējis savu konkursu ar analogu ideju. Tajā bija paredzēta tikai viena balva, bet ar tiem laikiem gana iespaidīgu naudas summu – 500 Ls. Šo balvu saņēma konkursa uzvarētājs, plaši pazīstamās dokumentālās filmas Padomju stāsts režisors Edvīns Šņore. Atzīšos, ka es, toreiz būdams DPU students, arī klusībā kāroju piedalīties šajā konkursā, tomēr galu galā savu darbu uz to tā arī neaizsūtīju. Šobrīd man pat pašam ir grūti strikti viennozīmīgi izskaidrot, kāpēc es toreiz tā rīkojos. Tam nebija viens iemesls, bet gan vesels iemeslu kopums – gan laika trūkums (jo mācību procesu es uztvēru gana nopietni), gan zināma veida nedrošība, pārliecības trūkums par spējām gūt uzvaru (tolaik politiskajos notikumos piedalījos pasīvi – rūpīgi vēroju visus procesus no malas, bet pats tajos neiesaistījos), gan, protams, arī zināma deva slinkuma... Šā vai tā es no sirds priecājos par šāda konkursa esamību, atzinīgi novērtēju arī tā uzvarētāja darbu un, protams, visvairāk jūsmoju par to, ka ir atradies tāds drosmīgs cilvēks, kurš šādu konkursu ir organizējis. A.Sluča vārds nebija svešs man arī pirms tam, biju lasījis viņa publikācijas avīzēs Neatkarīgā cīņa, Lauku avīze, Pilsonis-Pavalstnieks, Nacionālā Neatkarība...u.c. Neslēpšu, ka lielā mērā šis cilvēks kļuva man par sava veida politisko skolotāju, lasīju un priecājos, cik gan precīzi mans vārda brālis ir izklāstījis arī manis paša domas. Tiem cilvēkiem, kas savas mazgadības dēļ toreiz nebija iepazinušies ar šīm publikācijām, varu īsumā paskaidrot, ka tās saturā bija ļoti līdzīgas tam, ko tagad raksta Aivars Garda, vienīgi tajās netika pieminēta Dzīvās Ētikas Mācība, ko acīmredzot A.Sluča k-gs nepazina. Tomēr uzskatu, ka tādēļ A.Sluča publikācijas nebija mazāk vērtīgas par patlaban A.Gardas rakstīto. Šo faktu spilgti apliecināja kaut vai dusmas, ko tās izsauca okupantu presē – ne tikai valsts, bet arī rajona un pilsētas (t.sk., protams, arī Daugavpils) mēroga avīzēs.
Drīzumā pēc šī konkursa norises tika izveidots tā sauktais Klubs 415, kam par nosaukumu kalpoja A.Sluča uzticības personas Latvijā – fotogrāfa, rakstnieka un publicista Gunāra Birkmaņa - pasta adrese – abonenta kastītes numurs kādā no Rīgas pasta nodaļām, uz kurieni tad arī vajadzēja sūtīt konkursa darbus. G.Birkmaņa k-gs bija nolēmis vienot konkursā piedalījušos jauniešus, lai tie arī turpmāk turpinātu izplatīt dekolonizācijas nepieciešamības ideju tautā un tādejādi veicinātu tās īstenošanu dzīvē. Diemžēl ne visi konkursa dalībnieki izrādīja vēlēšanos turpināt darboties šajā virzienā, daži atklāti pateica, ka rakstījuši tikai naudas balvas dēļ, bet vispār viņus politika interesējot tikai kā karjeras iespēja, tāpēc viņi stāšoties naudīgās un varu nesošās partijās, piemēram, Latvijas ceļā. (To pašu gan var arī teikt par daļu no A.Gardas organizētā konkursa dalībniekiem). Tas sarūgtināja A.Sluci, kurš paziņoja, ka turpmāk tamlīdzīgus konkursus vairs nerīkošot, bet vienkārši piešķiršot naudas balvas tiem, kas paši pēc savas iniciatīvas, negaidot atalgojumu, būs jau parādījuši sevi kā patriotiskus cīnītājus par dekolonizāciju.
Kad es 1997. gadā beidzot pats uzsāku politisko darbību, publicējoties laikrakstos, t.sk. arī avīzē Nacionālā Neatkarība, G.Birkmanis izrādīja atsaucību maniem rakstiem, sūtīja man Kluba 415 ražotās patriotiskās aploksnes, uzlīmes un pastkartes, iepazīstināja ar patriotisko literatūru (t.sk., viņa paša sarakstītajām grāmatām), kuras izdošanu bija finansējis A.Sluča kungs. Mana cieņa pret šo ASV tautieti ar to, protams, tikai pieauga, bet vienlaikus es brīnījos, kāpēc viņš joprojām atbalsta viltusnacionālo partijeli T/B, kas, manuprāt, jau 1995. gada nogalē bija nodevusi savu vēlētāju intereses, iesaistoties bārdainā ierāvēja A.Šķēles izveidotajā valdībā un tādejādi lielā mērā pati atteikdamās no savas sākotnēji izvirzītās nacionālās programmas. Es uzskatīju, ka jāveido tās vietā cits, patiesi nacionāls spēks, un gribēju par to pārliecināt arī A.Sluci. Dabūjis no G.Birkmaņa k-ga šī cilvēka adresi, es viņam aizsūtīju vairākas lappuses garu vēstuli, uz kuru es diemžēl nekādu atbildi nesaņēmu. Toreiz es nospriedu, ka nevar būt, ka šāds krietns, patriotisks cilvēks būtu nolēmis mani nepieklājīgi ignorēt un nesniegt atbildi. Nolēmu, ka laikam mana vēstule šo kungu nav sasniegusi un nozudusi Latvijas vai ASV pasta džungļos. Lūdzu G.Birkmanim, lai viņš pie iespējas pajautā, vai A.Slucis ir saņēmis manu vēstuli. Viņš it kā apsolīja to izdarīt, bet tā arī man nekādu informāciju šai sakarā nesniedza. Vēl pēc gada nu jau apvienotā partija „TB/LNNK” nosprieda, ka tāds ekstrēmistisks laikraksts kā „Nacionālā Neatkarība” tikai bojā tās tēlu ārvalstu acīs un apdraud G.Krasta valdības stabilitāti, tādēļ nolēma avīzi slēgt. Vairāki „TB” ierindas biedri nevēlējās ar šo faktu samierināties, tādēļ uzsāka izdot paši savu avīzi ar nosaukumu Latvietis Latvijā. Tas sadusmoja tēbistu spices vīrus, kuri par „šķeltniecisku darbību” nekavējoties izslēdza no savām rindām jaunās avīzes redaktoru un izdevēju Leonardu Inkinu līdz ar viņa draugu un domubiedru Laimoni Gedroviču. Šāda varturu rīcība mani nemaz neizbrīnīja, sen jau vairs neticēju TB/LNNK un neko labu no tās vadoņiem negaidīju. Biju pārliecināts, ka atradīsies Īsti Patrioti, kas palīdzēs iznākt un noturēties Latvietim. Pirmkārt jau šinī ziņā cerības liku uz to pašu A.Sluča kungu, par ko teicu arī L.Inkinam. Un tad es negaidot uzzināju, ka A.Slucim jaunais laikraksts nemaz tik ļoti nepatīk un ka viņš nesteigšoties tam sniegt savu atbalstu. Uz manu jautājumu – kāpēc, saņēmu nenoteiktu atbildi, ka tam esot vairāki iemesli: gan tas, ka avīze aicinot solidarizēties ar ārzemju nacionālistiem (G.Lauku, E.Cundeli...u.c.), gan tas, ka avīze lietojot vārdu „žīds”, bet vajagot „ebrejs” (visai dīvaini ko tādu dzirdēt no trimdā, nevis LPSR dzīvojoša tautieša), ka nekādā ziņā nedrīkstot citēt nevienu rindu no „briesmīgās” grāmatas Mein Kampf, ka tautisko lenti – Lielvārdes jostas fragmentu – ar Ugunskrustiem uz tās ārzemēs varot „nepareizi saprast”, ka neesot labi kritizēt ASV ārpolitiku, kā to darīja šinī laikrakstā cits ārzemju tautietis Kārlis Rebiņš...utt., u.tjp. Tad es arī pirmoreiz izdzirdēju izskanam baumas, ka A.Slucis politiskajā darbībā izmantojot ne vien savu, bet arī cionistu doto naudiņu. (Jāatzīstas, es arī agrāk biju visai izbrīnīts par to, ka šim kungam ir tik daudz naudas, lai sponsorētu gan apmaksātu politisko reklāmu lielajos ASV laikrakstos, gan sniegtu materiālu palīdzību medikamentu un iekārtu iegādei Latvijas slimnīcām. Zināju jau, ka ASV ārsti pelna nesalīdzināmi vairāk kā Latvijā, un tomēr – pat priekš ASV ārsta, nevis baņķiera, Sluča tērētās naudas summas likās ļoti iespaidīgas.) Nu tagad man zināmā mērā radās skaidrība par šī kunga politisko nostāju – tā varēja būt nacionāla tiktāl, cik tas netraucēja Cionas gudro plāniem pārņemt kundzību pasaulē. Minētais fakts mani, protams, ļoti sarūgtināja, tomēr es turpināju uzskatīt, ka Sluča kungu šī iemesla dēļ nevajag norakstīt, jo visi cilvēki jau nekad nedomās vienādi, bet vajag meklēt to, kas mūs vieno, nevis šķir, un šinī gadījumā kopīgais varētu būt mūsu vēlme panākt Latvijas dekolonizāciju.
Laikam ritot, 2000. gadā savu politisko darbību uzsāka arī A.Gardas kungs, kuram izdevās dabūt savā pusē vairākas Kultūras Akadēmijas studentes, un nu jau kopīgi šie cilvēki turpināja aktīvu cīņu par Latvijas dekolonizāciju, par kuru jau faktiski neviens vērā ņemams politiskais spēks Latvijā vairs neiestājās. Sākotnēji A.Sluča kungs, kā jau biju to gaidījis, atbalstīja A.Gardas k-gu, vairākas tā dēvētās Gardas meitenes saņēma no viņa arī naudas prēmijas. Diemžēl A.Gardam savu sabiedrisko rosību arvien aktivizējot, iestājoties LNF rindās un pārņemot tās vadību, sākot izdot laikrakstu „DDD”, viņa un t.s. Gardas meiteņu attiecības ar A.Sluci kļuva arvien vēsākas, līdz beidzot sakari viņu starpā vispār izbeidzās. Tai pat laikā man nācās dzirdēt, ka A.Slucis regulāri braucot uz Latviju, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem un politisko partiju (kustību) pārstāvjiem, tomēr ne biedrības „Latvietis” (kas tapa uz avīzes Latvietis Latvijā lasītāju bāzes), ne Latvijas Nacionālās Frontes locekļu to vidū neesot. Kad vaicāju A.Gardam, kāpēc A.Slucis nemēģina ar viņu tikties, Gardas k-gs tikai neizpratnē raustīja plecus, tai pat laikā sakot, ka tā ir paša Sluča kunga izvēle, ar ko tikties, un ja nu šis kungs Aivaru Gardu par gana patriotisku neuzskata, tad viņš jau nu nesākšot pierādīt pretējo un mēģināt iespaidot A.Sluča nostāju sev par labu.
Gadu gaitā arvien mazāk man gadījās dzirdēt par A.Sluča politisko darbību, un es klusībā pie sevis smīkņāju, domādams, ka laikam šis kungs ir nolēmis „nodot stafeti” savam vārdabrālim A.Gardam un varbūt pat A.Gedroicam. Šķiet, ka 2003. gada nogalē, kad laikraksts Latvietis Latvijā pirmoreiz nokļuva uz bankrota sliekšņa, tas saņēma nelielu materiālu palīdzību no G.Birkmaņa, kurš gan vienlaikus sūkstījās, ka nezinot, vai sponsors (A.Slucis) būšot apmierināts ar šādu viņa dotās naudas izlietojumu. Laika gaitā tas tomēr minēto avīzi no bankrota nepaglāba, un pēc pāris gadiem tā pārstāja iznākt. Tās vietā stājās laikraksts „DDD”, kurā sāka publicēties daudzi cilvēki, kas līdz bija publicējušies „LL”. Ar Dievpalīgu šī avīze pastāv vēl joprojām. Nezinu, vai A.Slucis lasa šo avīzi, lai gan droši vien zina par tās eksistenci. Katrā ziņā viņš tā arī joprojām nav izrādījis interesi par sakaru uzturēšanu ar saziņas līdzekli, kas praktiski patlaban vienīgais kā Latvijā, tā ārpus tās aktīvi propagandē Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību. Toties ir droši zināms, ka šis kungs ar simpātijām raugās uz viltusnacionālo partijeli Visu Latvijai, tiekas ar tās līderiem, ir arī sniedzis interviju šīs partijas mājas lapai (skat. http://www.nacionalisti.lv/raksts/276/BLOGS/Intervija+ar+Aivaru+Sluci/). Vai viņš nav dzirdējis, ka „VL” vadonis Raivis Dzintars, kā arī vairāki viņa līdzbiedri, uzskata A.Gardu par ekstrēmistu, ar kuru viņiem nevarot sanākt kopdarbība, jo Gardas k-gam esot pārāk stingra nostāja dekolonizācijas jautājumā? Vai pašam Slucim tā arī ir kļuvusi vājāka? Tie ir jautājumi, uz kuriem es diemžēl nevaru saņemt atbildi, jo man nav iespēju aprunāties ar šo kungu.
Zinot A.Sluča un partijas Visu Latvijai siltās attiecības, es nebūtu bijis pārsteigts, ja pēkšņi atklātu, ka šis kungs ir iestājies minētajā partijā un varbūt pat taisās no tās kandidēt. Tomēr raksta sākumā minētajā Skalberga grāmatā uzzināju ko citu – 2009. gadā A.Slucis esot iestājies Pilsoniskajā savienībā. Viņš esot izstrādājis speciālu programmu, kā partijai strādāt, lai iegūtu vēlētāju uzticību; tajā esot bijis daudz progresīvu ideju. Viņš sadarbojoties ar partijas priekšsēdi G.V. Kristovski un gatavojoties 10.Saeimas vēlēšanām (izcēlums mans – A.G.). Redz, kā! Tātad, visticamāk A.Slucis startēs vēlēšanās no partiju apvienības „Vienotība”, kurā nu ir iekļāvusies „patriota” Kristovska vadītā „PS” (starp citu, G.V.Kristovskis no avīzes „DDD” baidās vairāk kā velns no krusta un ir kategoriski atteicies sniegt tai interviju). Kas pašlaik nosaka toni šajā partiju apvienībā, ir zināms – tā ir sorosiešu laikraksteļa „Diena” bijusī redaktore S.Ēlerte ar saviem palīgiem. Būtībā šī apvienība ir radīta, lai kārtējo reizi nozvejotu lētticīgo latvietīšu balsis, kuri savā naivumā domās, ka balso par nacionāļiem, bet īstenībā nobalsos par kosmopolītu varzu, kas darbojas cionistu-masonu-pederastu režīma interesēs. Vai A.Slucis tiešām nesaprot, kas tie ir par ļaudīm, kas viņus finansē un kā labā tie strādā? Negribas ticēt, ka viņš būtu tik dumjš. Un, ja saprot, tad kāds ir viņa mērķis, tādus radījumus atbalstot? Tikt Saeimā? Nu, pieņemsim, bet kas tālāk? Vai viņš tiešām domā, ka Kristovskis un Co palīdzēs viņam īstenot dzīvē dekolonizācijas programmu? Atkal – neticami, ka šis cilvēks būtu tik dumjš! Tad kāds labums latviešu tautai būs no A.Sluča iekļūšanas Saeimā? Atbilde ir – nekāds, tāpat kā praktiski nav jūtama labuma no tā, ka parlamentā ir ZZS piekabinātais Visvaldis Lācis. Neko labu viņš tautai nav izdarījis, tur atrazdamies, sevi gan viņš ir kārtīgi materiāli nodrošinājis, un arī saviem radiniekiem bija siltas vietiņas sagādājis. Labi, V.Lāci vēl var saprast, viņš bija nabadzīgs pensionārs, bet A.Slucim taču naudas pašam netrūkst! Ko tad vēl viņš grib – godu un slavu iegūt? Ka tik nesanāk otrādi – mūža nogalē kļūt par nodevēju un nelieti, zaudēt visu to labo iespaidu, ko līdz šim pats par sevi bija nacionālos latviešos radījis. Atliek vien zīmīgi jautāt – kas jūs esat, doktor Aivar Sluci? Ja Patriots, tad nepinieties ar viltusnacionāļiem un nodevējiem, atbalstiet tiešām Īstus, Godīgus, Kārtīgus Latviešus, bet ja esat kļuvis par nodevēju un pašlabuma meklētāju – tā arī skaidri pasakiet! Jūsu rīcība pirms Saeimas vēlēšanām nepārprotami parādīs, kāda ir atbilde uz manis uzdoto jautājumu.
Cerot, ka A.Slucī tomēr vēl ir kas palicis no tā Nacionālpatriota, par ko es savulaik jūsmoju, palieku gaidot un vērojot viņa tālāko rīcību!
14.03.2010. Aivars Gedroics
![Ķīnieši kopē M klases Mercedes [+foto]](http://www.tribine.lv/upload/15378/images/Kiniesi-kope-M-2.png "Ķīnieši kopē M klases Mercedes [+foto]")
