Autokross/Folkreiss: Ievērojamas izmaiņas autokrosa un folkreisa sezonas nogalē!!!

Uzmanību! LAF Krosa komisija paziņo, ka spiesta veikt ievērojamas izmaiņas šā gada Latvijas un Baltijas autokrosa, kā arī LAF Folkreisa Vasaras kausa kalendārā. Mūsas posms likvidēts, bet jau zināmas alternatīvas: Folkreiss debitēs Aizkrauklē, bet Latvijas un Baltijas čempionāta fināls – Lietuvā, Šakjai trasē!

6. un 7. septembrī Mūsā paredzētais autokrosa un folkreisa posms ir atcelts, par iemeslu minot finanšu problēmas. Līdz ar to mūsu sporta veids tika nolikts nepatīkamā situācijā, taču LAF Krosa komisijas uzdevums bija principiāli organizēt visas paredzētās sacensības.

Rezultātā Latvijas autokrosa čempionāta piektais posms un Baltijas autokrosa čempionāta ceturtais posms notiks 13. septembrī Lietuvā, Šakjai trasē. Sacīksti vadīs Latvijas vadošie tiesneši un sekretariāts, cīņa tiks vērtēta Latvijas un Baltijas čempionātu ieskaitēs, kā tas būtu noticis Mūsas gadījumā.

LAF Folkreisa Vasaras kausa Mūsā paredzētais posms datumu nemaina – 6. septembrī sacīkste notiks jaunajā Aizkraukles autotrasē, kurā notiek un notiks ievērojami darbi, lai cīņa būtu pēc iespējas kvalitatīvāka. Lai gan Mūsā nebija paredzēts LAF Krosa komisijas autokrosa kauss, uz Aizkraukli treniņu nolūkos aicināti arī autokrosa braucēji. Trases vadības ambīcijas sniedzas arī Latvijas čempionāta virzienā, tāpēc ātro mašīnu pieredze būs pašā laikā.

LAF Krosa komisijas vadītāja Inta Ulme: „LAF Krosa komisija atvainojas par izmaiņām un iespējamām neērtībām, taču, domājams, principiāli jāaizvada paredzētās cīņas. Tajā pašā laikā situācija kalpos kā labs grūdiens uz priekšu gaišākai nākotnei – tiks apsvērtas iespējas pievienot čempionātam jaunas trases, ko folkreisa dalībnieki jau būs testējuši un iepazinuši. Šobrīd aicinām visu mūsu krosa ģimeni uz sapratni un kopīgu sadarbību sezonas nogales posmu aizvadīšanā. Mēs negribējām izmaiņas, bet esam spiesti tās veikt.”

Ieteiktā studiju programma Informācijas pārvaldība

Jau pirms dažiem gadiem aizpildīju Latvijas Universitātes piedāvātu studiju izvēles testu - Pastudē sevi. Šodien caurskatot savus pierakstus par studijām un plāniem, par kuriem esmu izteicies publiski, atradu arī šo veco rakstu. Intereses pēc izpildīju vēlreiz, pirms došānās studēt uz Odensi Dānijā inovācijas un uzņēmējdarbību. Šoreiz Informācijas pārvaldība (Studiju virziens Informācijas un komunikācijas zinātnes).
rolandinsh?d=yIl2AUoC8zA
8PuMYOTOweI

Ieteiktā studiju programma Informācijas pārvaldība

Jau pirms dažiem gadiem aizpildīju Latvijas Universitātes piedāvātu studiju izvēles testu – Pastudē sevi. Šodien caurskatot savus pierakstus par studijām un plāniem, par kuriem esmu izteicies publiski, atradu arī šo veco rakstu. Intereses pēc izpildīju vēlreiz, pirms došānās studēt uz Odensi Dānijā inovācijas un uzņēmējdarbību. Lai salīdzinātu. Pēc būtības intereses nemaz nav mainījušās. Ja toreiz atbilstošākās bija “Komunikāciju zinātnes” vai “Bibliotēkzinātne un informācija“, šoreiz Informācijas pārvaldība (Studiju virziens Informācijas un komunikācijas zinātnes).

kompaktdiski

Atbilstošā joma: Informācijas pārvaldība

Informācijas pārvaldības speciālists, bibliotekārs savā darbā pārrauga un izmanto dažādas datu bāzes, arhīvus, vāc, atlasa un papildina informācijas resursus, kā arī strādā ar cilvēkiem, konsultējot informācijas atrašanā. Bibliotekāri sadarbojas ar grāmatu izdevniecībām, organizē tematiskus pasākumus. Šo speciālistu darbā ir nepieciešamas svešvalodu zināšanas, precizitāte, sistemātiskums, laba atmiņa un loģika. Darba iespējas ir bibliotēkās, informācijas centros, valsts un komercstruktūrās, kas veic informācijas vākšanu, kārtošanu un izplatīšanu, darbu ar klientiem un informācijas lietotājiem, informācijas sistēmām. (resurss: LU.LV > Kā izvēlēties studiju programmu > Tests “Pastudē sevi”)

Iespējams pēc 3.5 gadiem oram bakalauram arī Latvijā varētu pieteikties, ja jau kopš 2010. gada interese par šo jomu ir joprojām atbilstoša.

Ceru kādam noderēs šis atgādinājums par studiju izvēli? Un jā jā, droši vari ierakstīt komentāros rezultātu!

Jaunais vilnis 2014: Izskan pirmā konkursa diena; Stass pie beigām

Trešdien, 23. jūlijā, Dzintaru koncertzālē norisinājās Jaunā viļņa pirmā konkursa diena, bet pirms jaunajiem censoņiem uz skatuves kāpa virkne pieredzes bagātāko Krievijas dziedātāju, lai ar saviem priekšnesumiem priecētu sanākušos viesus.

Uzdzīves atkritumi.

1sTI8qp



Uzdzīves atkritumi. Avots: Šeit


Ienāc Joku.Bedre.Lv :)

Uzdzīves atkritumi.

6932.jpg

Uzdzīves atkritumi.

Klaņģu kalnā Ķekavā notiks baznīcu dedzināšanas meistarklase

Klaņģu kalnā Ķekavā notiks baznīcu dedzināšanas meistarklase

(Raksta Dethecrator) Klāt ir otrais KLANG! festivāls, kurš šajā nedēļas nogalē notiks Klaņģu kalnā Ķekavas novadā starp Daugmales šoseju un Rīgas HES ūdenskrātuvi. FRAILTY, APĒDĀJS, EVESTUS, PIENVEDĒJA PIEDZĪVOJUMI, DARRVA, alus, pupi un sērkociņi! Vieni no galvenajiem māksliniekiem ir Bergenas industriālais ceļarullis DOMINANZ. Lai arī grupa darbojas šajā sastāvā tikai pāris albumus — visi tās dalībnieki ir ar lielu iepriekšēju pieredzi divās lietās: smagajā mūzikā un ļaunprātīgajā dedzināšanā. Lieli nopelni šajās jomās ir DOMINANZ ģitāristam Jornam I. Tunsbergam (Jørn Inge Tunsberg). Viņš paralēli ir līderis HADES ALMIGHTY (senāk saucās HADES) un iepriekš spēlējis arī ar IMMORTAL, OLD FUNERAL un AMPUTATION. Vēl viņš divus gadus atsēdējis cietumā par to, ka 1992. gada Ziemas Saulgriežos kopā ar Vargu «Grišnaku» Vikernesu, papriekš nomaitājuši un pametuši uz baznīcas sliekšņa beigtu zaķi, nodedzināja vēsturisko Åsanes koka baznīcu. Vēlāk, kā visiem zināms, abus noķēra, tomēr Tunsbergam (atšķirībā no tagadējā Luija Kašē) piesprieda nevis maksimālo termiņu (21 gadu), bet gan tikai divus gadus, jo vairāk par šo vienu ļaunprātīgās dedzināšanas epizodi Tunsbergam pierādīt nevarēja. Tā kā tikai dažas no vismaz 17 baznīcu dedzināšanām tikušas oficiāli atklātas, nebūtu brīnums, ka Tunsbergs savu sērkociņu būtu pielicis vēl kādai. Tunsbergs ar šo lietu neplātās, bet arī neslēpj. Viņš labprāt padalīsies pieredzē ar jums, ja vien neuzvedīsieties kā vulgāri kretīni un pieiesiet viņam kā normālam pagānam un vienkārši cilvēkam, nevis kā kaut kādam Hērostratam, tikai no dzeltenās preses laikmeta. Tunsbergs, piemēram, neatteicās sniegt savu autogrāfu uz liela fotoalbuma «True Norwegian Black Metal» iekšlapas tieši tajā atvērumā, kurā redzamas nodedzinātās baznīcas. «Šī izskatās pēc mana darba,» Tunsbergs norāda uz konkrētu bildi un smīnēdams parakstās uz Åsanes kūpošajām drupām. Tunsbergs savu rīcību divreiz publiski atzinis pazīstamās dokumentālajās filmās: 1998. gada «Satan Rides the Media» (par mediju lomu sātanisma sērgas uzkurināšanā) un 2005. gada «Metal: A Headbanger's Journey». Pēdējā viņš skaidro: «The most important thing that happened was that the churches were burnt up. So that's something I stand for, and I stood for it then, I will stand for it now and I will stand for it until I die. It's kind of a statement: to break down Christianity!» Kāpēc viņš tā var runāt, filmēties, muzicēt pa malu malām, stāstot jauniešiem, ka sērkociņus jāuzrauj virzienā prom no sevis — uz baznīcas pusi? Lieta tāda, ka savu viņš jau ir atsēdējis. Un par vienu noziegumu nedrīkst sodīt divreiz. Tāpēc sameklējiet, kur Tunsbergs grozās festivālā KLUNK, un droši ejiet klāt iepazīties! Vislabākais variants: festā būs bez uzcenojuma dabonama britu autora, «Metal Hammer» žurnāla mūzikas recenzenta D. Pattersona grāmata «Black Metal: Evolution of the Cult». Pēc iegādes paprasiet Tunsberga autogrāfu uz kādas malas šai grāmatai, vislabāk — atrodiet vietu, kur ir runa par HADES, agrīnajiem IMMORTAL demo vai OLD FUNERAL.
Video:
https://www.youtube.com/watch?v=YzY9s1c8nfQ
Satan Rides the Media filma (4 daļas):
https://www.youtube.com/watch?v=NB7NkcsbdsI
Drupas: http://4.bp.blogspot.com/_-M5PyYHH2kk/RqEmOQDznFI/AAAAAAAAAPQ/NAHWzV5HVVE/s400/mayhem2_church.jpg

---

Lasiet vairāk iekš karametals.lv

Anekdotes

 

Neviens nevar tevi apsūdzēt

Dieva piedošanas apsolījumu nekad nav par daudz! Uzlūkojot mūs caur Kristus šķīstījošajām grēku piedošanas asinīm, Dievs mūs redz šķīstus un svētus un par tādiem arī pasludina. Kā gan tas iespējams? Kad Dievs Kris­tū mūs attaisno, mēs saņemam tādu kā attaisnošanas, šķīstuma un svētuma lietussargu. Tieši tas ir attēlots šajā ilustrācijā.

lietussargs pasargā un neviens nevar apsūdzēt

(vairāk…)

kristīgie pasākumi | kristīgās diskusijas | bībele | baznica | KLB | Благая Весть

Līdzīgās e-publikācijas:

Positivus 2014

Kaut kā pēdējā laikā esmu palaidies slinkumā - pirms festivāliem nepacenšos pietiekami labi iepazīties ar tur gaidāmajām grupām. Vai varētu pie vainas būt, ka esmu iemīlējies? Kā lai arī nebūtu, pirms šī gada Positivus tikai dažās pēdējās dienās biju pacenties gūt vismaz minimālu ieskatu tajā, ko tieši tur varētu vēlēties redzēt. Pozitīvais - bija vieta patīkamiem pārsteigumiem. Negatīvais - tikai patiešām man iepriekš zināmām grupām varēju dziedāt līdzi. Un šo apstākli neatviegloja, ka vislabāk zināmā no šīm grupām saucas "Kraftwerk" un tās skaņdarbi nav gluži tipiski velkami līdzi. Tieši Kraftwerk izziņošana kā vienu no festivāla ievadrindņiem (hedlaineriem) bija iemesls, kālab vispār nopirku biļeti uz šī gada Positivus. Tolaik jau nevarēju zināt, ka man būs arī ļoti laba kompānija, kurā doties uz šo festivālu un ka tālab sanāks tik pavirši sagatavoties festivālam. No Rīgas izbraucām ļoti savlaicīgi, tā, lai piektdienas pēcpusdienas koncertus varētu skatīt pašu acīm, nevis lasīt pēc tam atsauksmes vadošajās tīmekļa vietnēs. Šķiet, telšu pilsētiņā bijām jau ap pulksten pusčetriem. Ļoti paveicās, ka automašīnas novietošanai mums ierādīja vietu ļoti tuvu ieejai telšu pilsētiņā, proti, stiepšanās ar mantām pāri milzīgam auto laukam nebija nepieciešama. Telti gan uzslējām kaut kur Vidusāzijā - ļoti tālu no telšu pilsētiņas vārtiem, jo jau pirms mums visai daudzi bija sabūvējušies. Labais šādā provinciālā atrašānās vietā ir tajā, ka naktī ir lielāka iespēja, ka Jareka draugus nesaklausīsim. Pirms doties uz koncertiem ieēdām līdzi paņemto arbūzu (kurš uz festivālu brauc bez arbūza? nē, nopietni, parādi man tādu!), un tad gan devāmies iekšā tajā grēka un netiklības perēklī, ko dēvē par festivālu "Positivus". Pirmā grupa, kuru redzējām, saucās "Birth of Joy" jeb "Džojas piedzimšana". No šī kolektīva neko sevišķu negaidīju, bet izrādījās - ļoti pat feins hārdroks ar psihedēlijas elementiem, čaļi patiešām uz skatuves kārtīgi noplosījās, kā jau īstenai rokgrupai piedienās. Skaidrs, ka viņi nekad nekļūs par pirmā kalibra zvaigznēm, bet kā pirmā grupa, kuru redzēt festivālā, ļoti pat labs variants. Uz lielās skatuves tikām jau riktējās uz uzstāšanos grupa "The Horrors". Pirms pāris nedēļām Open&39;er festivālā šie bija drusku tā kā redzēti, bet nekādu dižo iespaidu uz mani toreiz neatstāja. Šoreiz devām viņiem vēl vienu iespēju. Nevar taču būt, ka grupa, kuras albumu "Primary Colours" New Musical Express atzina par labāko 2009.gada ierakstu, būtu garlaicīga un neizteiksmīga. Kā nekā šajā gadā iznāca arī tādi šedevri kā Sūzannas Boilas "I Lived a Dream" (pārdots 8.3 miljonos kopiju), Lēdija Gāga izdeva ierakstu ar visu tautu un laiku klasisko skaņdarbu "Poker Face", bet "The Killers" uzdeva filozofisko jautājumu: "Are we humans or are we dancers?" Atbilde "Šausmoņu" gadījumā tomēr izrādījās tāda, ka šī grupa arī otrajā klātienes apskates reizē šķita blāva un nesaistoša, ja vien tevi neuzbudina emo paskata puiši. Par laimi man šāda kaite galīgi nedraud. Tālab no "The Horrors" mēs visai ātri emigrējām uz Palladium skatuvi, kur darbojās seksīgā elektropopa duets "Cherub". Nav tā, ka šis būtu gluži man tuvākais mūzikas stils, bet vismaz izskatījās, ka šie divi čaļi centās. Atšķirībā no "The Horrors", kuri vairāk kā par neveiksmīgiem "Joy Division" atdarinātājiem nebūtu saucami. Lielāka interese man bija par folcīgajiem "Junip", kurus iepriekš biju drusku paklausījies, taču kaut kā šajā konkrētajā vietā un laikā viņi mani neuzrunāja - vai nu viņu mūzika šķita pārāk rāma un drīzāk baudāma mājās uz plašu atskaņotāja, vai kas cits, bet klikšķa nebija, un "Junip" koncerts manās atmiņās nepaliks kā viena no spilgtākajām "Positivus" epizodēm. Atšķirībā no koncerta, kas tam sekoja. Jāatzīst, ka "You Me At Six" galīgi nebija viena no tām grupām, kuras mani pārmērīgi interesētu. Ko vispār var gribēt no grupas, kuras "main influence" ir kolektīvs Blink-182? Un viņu koncerts arī atmiņā nepalika ar fenomenālu muzikālo saturu, aurālu baudījumu vai garīgām atklāsmēm. Nē, šis koncerts vairāk mani uzrunāja ar savu komismu. Grupas vokālists Džošs Frančeski (ja pareizi interpretēju viņa uzvārdu) aktīvi komunicēja ar publiku. Ļoti aktīvi. Pārāk aktīvi. Līdzās jebkura izpildītāja tipiskākajām pūļas apmierināšanas frāzēm no kategorijas "jūs esat labākā publika, kāda mums jebkad bijusi!" vai "nekad neesmu koncertā redzējis tik daudz skaistu cilvēku" vai "es vēlos kļūt par jūsu visu bērnu tēvu", šis puisis skatītājus aicināja pareizajos brīžos lēkāt, pietupties, sērfot pa pūli, pacelt uz pleciem kādu draugu, vicināt krūšturi (vai kādu citu apģērba gabalu) un tā tālāk. Neapšaubāmi, ir koncerti, kur visas šīs parādības ir vietā. Parasti gan - ja tās notiek spontāni, nevis atkārtotu mudinājumu rezultātā. Šī konkrētā uzstāšanās, kur arī netālu no skatuves starp skatītājiem bija kā tajā tautas apgalvojumā, ka kur jauns ar jaunu sagulēja, ūdens cauri netecēja, bet kur vecs ar vecu sagulēja, žīds ar kuili cauri skrēja (vai tomēr kuli?). Proti, šis bija tas otrais variants. Un pašu "You Me At Six" mūzika uz nekādiem varoņdarbiem lēkāšanas frontē nemotivēja - tāda parasta popsīga grupa, nekas vairāk. Kas toties bija vairāk nekā forši, tā bija Lauras Mvulas uzstāšanās. Par šo britu dziedātāju kaut ko dzirdējis biju, bet tiešām - kaut ko. Bet es noteikti nebiju gaidījis, ka viņas uzstāšanās būs vienlaikus silta, šarmanta, sirsnīga un seksīga. Nenoliedzami - viens no jaukākajiem koncertiem šajā festivālā! Lauras uzstāšanās atstāja tik patīkamu iespaidu, ka pēc tam uztaisījām pauzi un uz nākamajiem vakara izpildītājiem nemaz neaizgājām (kaut kā "Phatogram" mani ierakstā nebija pārliecinājuši) un devāmies vien uz "Future Islands". Šis kolektīvs, kas tiek pieskaitīts sintīpopam, mani arī iepriekš kaut kā nebija ieinteresējis, bet koncertā manas domas mainījās, lielā mērā pateicoties grupas vokālistam, kuram ir ne tikai ļoti interesantas kustības, bet arī ļoti izteiksmīga spēja laiku pa laikam rūkt. Festivālā tomēr atraktīvam priekšnesumam ir bieži lielāka loma par muzikālā materiāla kvalitāti (proti, mājas apstākļos es noteikti dotu priekšroku "Junip" pār "Future Islands", bet festivālā bija pilnīgi otrādi). Vakara galvenie mākslinieki tikām bija grupa "Elbow". Ar šo kolektīvu man nav gluži tik spēcīgas emocionālas saites, kādas tās ir @sicis, kuram savulaik šie esot raisījuši slapjus sapņus (tā var lasīt viņa muzikālajā blogā, neesmu to gluži no zila gaisa pagrābis), bet grupa patiešām ļoti feina. Šo koncertu pacentāmies skatīties gana tuvu skatuvei, un varu atzīt, ka tiešām meistarus var just un atšķirt no viendienīšiem. Dūšīgais Gajs Gārvijs spēj gan būt emocionāli saistošs, gan labi komunicēt ar publiku, gan (kas nav nebūtiski) - arī muzicēt. Kvalitatīvs un baudāms koncerts, šoreiz - bez sevišķām ārišķībām, kuras arī ne vienmēr ir nepieciešamas. Ar to arī mums beidzās pirmais Positivus vakars (bija doma aiziet uz Sound Poets, bet pie Palladium telts bija tādi pūļi, ka šo domu ātri atmetām). Teltī izgulējāmies labi, nekādi klaigātāji mums netraucēja un no rīta bijām labi atpūtušies. Nesteidzīgi aizčāpojām līdz Salacgrīvas centram, izstāvējām stundu ilgu rindu uz Statoil tualeti (kārtības labad, ne tālab, ka tik ļoti bija nepieciešams), aizgājām uz jūru nopeldēties, un bijām festivāla teritorijā uz dienas pirmajiem izpildītājiem - grupu "Carnival Youth". Mazie Kauperēni bija sapulcinājuši patiešām ļoti daudz skatītāju - latvietis tomēr ir ziņkārīgs putns, un kuru gan neinteresē grupa, kas nupat uzstājusies lielajā Opener festivālā Polijā? Kā lai arī nebūtu, šoreiz man "Karnevāla jaunatnes" (nepiekrītu pašas grupas izpratnei, ka latviskais tās nosaukums būtu "Jaunatnes karnevāls") uzstāšanās patika labāk kā pirmajā reizē - puiši nešķita tik ļoti apjukuši un izskatījās uz skatuves pēc festivāla dalībniekiem, nevis apmeklētājiem, kas tikai gaida Džeka Vaita koncertu. Dziesmas viņiem patiesībā ir itin ok, ja vēl ar laiku viņi sasniegs tādu poētikas līmeni, ka teksti neizklausīsies pēc agrīnu padsmitnieku pirmajiem mēģinājumiem dzejas lauciņā, būs pavisam labi. Joprojām uzskatu, ka viņu popularitāte ir lielā mērā mākslīgi uzpūsta, bet labāk jau lai vietējās mūzikas topos apgrozās šāds gana draudzīgs poproks, nevis atgriežas grupa "Eldorado" un atkal dzied "Es meitene, kam blondi mati, man patīk čaļus kaitināt". Turpinājumā nāca kārta vēl vieniem latviešiem - Dzelzs vilka jauno jāņu orķestrim, kuru pamatā biju domājis skatīt "Labā dabā", bet nebija slikti redzēt arī šeit. Šādā tautas mūzikas veidolā Kaukuli un kompāniju vēl redzējis nebiju, patika - bija jautri, lai gan buršanās pret lietu līdz festivāla beigām gluži nenostrādāja. Cilvēku, protams, daudz mazāk kā uz "Karnevālu". Tieši tālab, ka Dzelzs vilku drīz būs iespēja atklāt, nepalikām uz grupas atkārtotu izsaukšanu uz skatuves, jo uz galvenā plača jau sāka gatavoties savam iznācienam īru ansamblis "And So I Watch You from Afar" - grupa, ar kuru man atmiņās visvairāk saistās 2010.gada Positivus. Šoreiz ASIWYFA gan uz skatuves tika izlaisti pārāk ātri, līdz ar to - tik labi, kā varētu būt, nebija - jo bija pārāk maz skatītāju, bet nu tas enerģijas līmenis, ar ko šie čaļi dod vaļā savu instrumentālo roku, tas ir kaut kas! Tiešām - prieks skatīties! Enerģijas uzliesmojumam sekoja miera posms - vai nu pie vainas bija pēcpusdienas siltums vai arī izdzertais sidrs, bet gan "Kid Karate", gan "Daughter" uzstāšanās aizritēja mierīgā atpūtas režīmā, un otrā koncerta laikā es pat mazliet parubījos zālājā (turklāt - koncerts bija itin jauks). Arī šiem sekojošais izpildītājs nebija gluži enerģijas bumba - vecais džezmenis Pharaoh Sanders uz "Nordea" skatuves, protams, apliecināja, ka savulaik viņš ir spēlējis ar lielajiem dūžiem, tādiem kā Džons Koltreins, bet manā skatījumā īsti jau nu rokfestivāla formātam viņš neatbilst. Kaut kā man šāda mūzika vairāk asociējas ar solīdu restorānu, baltiem galdautiem un someljē, kurš tev iesaka šim džeza paveidam piemērotāko vīnu. Turpinot itin smalko stilu, nākamais koncerts bija Anna Calvi uzstāšanās uz "Lattelecom" skatuves. Šī dāma ar spilgti uzkrāsotajām lūpām, augstpapēžu kurpēm un ģitāru rokās bija ne tikai sievišķīgi valdzinoša, bet arī muzikāli ļoti atraktīva, un var vien nožēlot, ka atraktivitāte nepārcēlās arī uz skatītāju pusi, kura bija skumji atturīga. Par publiku neko izcilu nevaru teikt arī sekojošā koncerta sakarā - lai arī King Charles diezgan droši nekur nav tik ļoti pieprasīts un mīlēts kā Latvijā un viņa uzstāšanās bija tieši tāda, ka varēja tikai vēl vairāk uzsildīt jau tāpat karstās fanes, lieliskais Latvijas skatītājs līdz ar pēdējās dziesmas beigām, pat sevišķi neapplaudējis straujiem soļiem devās uz otru skatuvi, jo tur bija gaidāma Elija Gouldinga, un tikai visai neliela daļa turpināja applaudēt, sagaidīja Karaļa atgriešanos un dzirdēja neizbēgamo koncerta noslēgumu ar "We Didn&39;t Start the Fire". Ko gan Čārlza sakarā vajadzētu piebilst, ka dziesmas no gaidāmā jaunā albuma pirmajā klausīšanās reizē nepārliecināja. Jā, kā tu jau saprati, tad bija gaidāma Ellie Goulding uzstāšanās. Un zini ko - par šo dāmīti es tev vispār neko nevarēšu pastāstīt, jo uz viņas koncertu mēs neaizgājām, tik vien kā dzirdējām pāris dziesmas pa lielu gabalu. Tā vietā aizgājām ieēst vakariņās, tādi, lūk, mēs esam cilvēki. Tā īsti pilnā garumā nenoskatījāmies arī Tricky uzstāšanos - lai arī teorijā man simpatizē čalis, kurš uz skatuves pīpē zāli un kuram viss ir vienalga, viņa mūzika nav īsti manā gaumē. Toties vakara galvenās zvaigznes gan mēs, protams, redzējām, jo šajā vakarā uzstājās leģendārie "Kraftwerk". Rīgā šī grupa uzstājās pirms 10 gadiem un toreiz sanāca tā, ka viņu uzstāšanos līdz galam neredzēju, beidzot bija pienākusi kārta šo lietu labot. Desmit gadu laikā "Kraftwerk" ir drusku mainījušies - vēl lielāks viņu uzstāšanās elements ir robotiskums un modernās tehnoloģijas (ieskaitot 3D briļļu izsniegšanu skatītājiem), grupu ir pametis viens no tās dibinātājiem - Florians Šnaiders - un skaidrs, ka pārējie dalībnieki arī nav kļuvuši jaunāki. Vispār jau nav skaidrs, cik daudz no "Kraftwerk" uzstāšanās ir "pa īstam" - proti, vai tie četri vīri ar laptopiem patiešām kaut ko koncerta laikā dara vai tikai spēlē spēlītes. Bet tas patiesībā nav svarīgi - jo koncerts, kurš tev sniedz tādus elektroniskās mūzikas leģendārus varoņeposus kā "Tour de France", "Trans Europe Express", "Autobahn", "Radioactivity", "Neon Lights", "The Model", "Boing Boom Tschak" un citus, pats par sevi ir izcils notikums, ir vai nav tas tikai šovs. Un man nav šaubu, ka pamatoti Kraftwerk joprojām ir aktuāli un nav pārvērtušies par parastiem veciem perdeļiem, kas brauc uz Ogres estrādi. Tā arī beidzās otrā diena, un atlika vairs tikai viena. Kamēr ir svētdienas rīts, vēlos tev pažēloties par vienu lietu festivāla sakarā - Johaidī! (Dueta Sandras citāts), kas tā par lietu, ka zvejnieku parka teritorijā asfalts ir tik nožēlojamā kvalitātē? Tas nav nopietni, toties ir nožēlojami! Vai tiešām ne festivāla rīkotāji, ne pašvaldība (man vienalga - kas ir teritorijas īpašnieks) nevar kaut ko darīt lietas labā? Svētdien piecēlāmies īpaši vēlu - ap vienpadsmitiem, un devāmies atkal jau uz Salacgrīvas centru - šoreiz, lai iepirktu pārtiku un pie reizes atrastu vienu slēpni. Atceļā mūs pārsteidza lietus (bet ne nesagatavotus, turklāt telts jau bija novākta un ielikta mašīnā), kā rezultātā atkal iegājām Statoilā, kur sanāca iepazīties ar vienu vietējo (ne festivāla) alkoholiķi, kas bija iešmaucis bez maksas iedzert kafiju, un tad - atkal uz festu. Pirmā grupa - "Junk Riot" - solīds igauņu roka kolektīvs, kura skatītāji slēpās zem lietus mēteļiem (mēs koncertu skatījāmies priedēs, kur lija mazāk), tad vēl vieni igauņi - "Kali Briis" - grupa, kura šķita esam pavisam jauna un nepieredzējusi un uz kuras uzstāšanos Palladium teltī noteikti bija daudz vairāk cilvēku kā būtu bijis, ja nelītu lietus, bet pat ne tādēļ, ka grupa būtu slikta, vienkārši - nezināma. Lietus tomēr nebija sevišķi ilgs, un "Latvian Blues Band" uzstājās jau pa brīdim uzspīdot saulei. Blūza bandai līdzi uz skatuves iznāca dziedātāja no Nigērijas Justina Lee Brown, kurai jāatzīst ir nu ļoooti spēcīgas plaušas. Tīri kā koncerts šis bija ok, bet nekā sirdi plosoša - blūziņš ir un paliek blūziņš, ja to nespēlē kāds nu patiešām žanra dižgaris. Pēcāk nāca kārta vēl diviem koncertiem ar dziedošām sievietēm - "NoNoNo", kas man nekādas baigās emocijas neizraisīja, un jau Opener&39;ā redzētā Mo. Šī dāņu dziedātāja izcēlās ar fenomenālu imidžu - tāds nekopts skuķis, kura vīriešu ekvivalents būtu pašpuika - meiča, kura izmantoja iespēju nokāpt no skatuves un palēkāt pa dubļiem, lai dabūtu iespējami netīrākas kājas. Diezgan saistoša arī muzikāli, lai gan vairāk tomēr - ar savu atšķirīgo uzvedību. Tad nāca kārta "Of Montreal" - grupai, no kuras kaut kā gaidīju drusku vairāk nekā tikai vokālistu ar ļoti zemām biksēm (labi, ka viņš lielākoties bija apkāries ar ģitāru un man nebija nepieciešamības baudīt šo daiļajam dzimumam vairāk adresēto skatu) un visai tipisku garāžrocīgu skanējumu - izrādījās, ka šī ir vēl viena no tām grupām, kuru manā skatījumā ir pārāk daudz un kuras vienu no otras atšķirt ir visai liels izaicinājums. Tieši šajā pašā kategorijā ietilpst arī Monreālai sekojošā grupa - "The 1975". Šo kolektīvu biju pat mēģinājis klausīties vēl pirms viņus izzināja kā Positivus māksliniekus, bet nekas cits kā nosaukums no viņiem man prātā nebija palicis, un arī tagad situācija nav gluži mainījusies. Šiem manā skatījumā pietrūka tāda kā skarbuma. Vispār jāatzīst, ka svētdienas vakara programma īsti manā gaumē nebija - nekādu tādu ļoti gaidītu ārzemju viesu šajā sarakstā nebija. Chet Faker vairāk saistīja ar nepārprotamajām asociācijām ar Chet Baker, "Bastille" gan bija labs triks ar vokālista pastaigāšanos pa skatītāju pūļa pašu sirdi, bet mūzika viņiem ir no aizmirstamās kategorijas un vairāk man viņu uzstāšanās paliks atmiņā ar to, ka netālu novērotais kolēģis Mikus tajā vietā, lai ar rokām veidotu stilizētu trīsstūri no vārda Bastille A burta, atainoja Zoltan zīmi. Toties vakara nobeigums gan bija labs - tajā vietā lai skatītos uz pēdējās dienas ievadrindņiem "The Kooks" mēs aizgājām uz grupu "Sūdi". Te obligāti vajadzētu nocitēt pāris jokus no "Sūdu" repertuāra. Pirmkārt, ka festivālam augot un attīstoties viena lieta gan paliek nemainīga - alus ir sūdīgs (ko citu var gaidīt pasākumā, kur viens no galvenajiem sponsoriem ir "Tuborg"). Otrkārt, ka grupai "Sūdi" bieži vaicājot, kālab viņi nepiedalās visos lielākajos Latvijas festivālos, taču pietiekot aiziet festivālā tuvāk tā beigām uz tualeti, lai tu pārliecinātos, ka viņiem ir pat vesela piramīda izbūvēta. Bija forši redzēt šos sviestroka pārstāvjus dzīvē, viņu uzstāšanās bija tieši tik muļķīga, kā es to būtu gaidījis, kas nozīmē - man patika (priecēja arī, ka grupai ir itin daudz fanu). Tiesa, līdz beigām nepalikām, jo gribēju redzēt, kā tad "Positivus" iederēsies ansamblis "Manta" (labāk kā Voleros vai nē). Jāatzīst - ar iederēšanos bija problēmas. Cilvēku uz "Mantu" bija ne vairāk kā vidēji statistiskā vakarā Rīgas klubā, par spīti tam, ka 2 Edgari, Oskars un Raitis nospēlēja tiešām ļoti labi, un tie nedaudzie skatītāji, kas tur bija, arī savu daļu nostrādāja godam - par tādu publikas atsaucību tie paši "Bastille" šajā festivālā varētu vien pasapņot. Kālab tā? Tāpēc, ka uz šādiem (Mantas, Sūdu, Rīgas možu) koncertiem festivālā nāk tie cilvēki, kuriem šāda mūzika patiešām ir tuva, kamēr uz lielajiem - visi, kas pagadās. Un tālab atmosfēras ziņā mazie koncerti allaž lielajiem izgriezīs pogas. Katrā ziņā es esmu ļoti priecīgs, ka mums festivāls beidzās ar "Mantas" uzstāšanos, turklāt tas atļāva izbraukt no Salacgrīvas pirms sākās lielie korķi. Toties vakara nobeigums gan bija labs - tajā vietā lai skatītos uz pēdējās dienas ievadrindņiem "The Kooks" mēs aizgājām uz grupu "Sūdi". Te obligāti vajadzētu nocitēt pāris jokus no "Sūdu" repertuāra. Pirmkārt, ka festivālam augot un attīstoties viena lieta gan paliek nemainīga - alus ir sūdīgs (ko citu var gaidīt pasākumā, kur viens no galvenajiem sponsoriem ir "Tuborg"). Otrkārt, ka grupai "Sūdi" bieži vaicājot, kālab viņi nepiedalās visos lielākajos Latvijas festivālos, taču pietiekot aiziet festivālā tuvāk tā beigām uz tualeti, lai tu pārliecinātos, ka viņiem ir pat vesela piramīda izbūvēta. Bija forši redzēt šos sviestroka pārstāvjus dzīvē, viņu uzstāšanās bija tieši tik muļķīga, kā es to būtu gaidījis, kas nozīmē - man patika (priecēja arī, ka grupai ir itin daudz fanu). Tiesa, līdz beigām nepalikām, jo gribēju redzēt, kā tad "Positivus" iederēsies ansamblis "Manta" (labāk kā Voleros vai nē). Jāatzīst - ar iederēšanos bija problēmas. Cilvēku uz "Mantu" bija ne vairāk kā vidēji statistiskā vakarā Rīgas klubā, par spīti tam, ka 2 Edgari, Oskars un Raitis nospēlēja tiešām ļoti labi, un tie nedaudzie skatītāji, kas tur bija, arī savu daļu nostrādāja godam - par tādu publikas atsaucību tie paši "Bastille" šajā festivālā varētu vien pasapņot. Kālab tā? Tāpēc, ka uz šādiem (Mantas, Sūdu, Rīgas možu) koncertiem festivālā nāk tie cilvēki, kuriem šāda mūzika patiešām ir tuva, kamēr uz lielajiem - visi, kas pagadās. Un tālab atmosfēras ziņā mazie koncerti allaž lielajiem izgriezīs pogas. Katrā ziņā es esmu ļoti priecīgs, ka mums festivāls beidzās ar "Mantas" uzstāšanos, turklāt tas atļāva izbraukt no Salacgrīvas pirms sākās lielie korķi. Tā arī izskanēja šis festivāls, kurā pavadījām trīs patiešām lieliskas dienas - ar labu mūziku, lieliskā kompānijā (laiku pa laikam satiekot dažādus draugus), labu laiku un visādi citādi lieliskā veidā, pat ne reizes nenovemjot telti narkotiku iespaidā. Prom no festivāla gan steidzām visai naski, jo mūs gaidīja Marinas kaķis, kuram arī šīs trīs dienas bija kārtīga festivāla sajūta - neviens nebija tīrījis tualeti. Kas zina - varbūt nākamgad man izdosies sabojāt statistiku, apmeklējot Positivus tikai reizi 2 gados? Nobeigumā gan varu, protams, piebilst, ka tīri festivāla atmosfēras ziņā "Opener" bija foršāks, jo tur bija daudz dzīvāka publika, bet Positivus pluss ir tajā, ka te ir tiešām daudz labu grupu, un nepareizo publiku var pieciest, ja pašam ir pareiza attieksme. Vienlaikus ar nepacietību gaidu "Labu dabu", kas tomēr ir pilnīgi cita padarīšana.

Nakts aizsegā…

tumblr_n96msobcn31s9fo83o1_500.jpg

Nakts aizsegā…

Kādas starpsienas izvēlēties?

Ar ārsienām esmu tā kā ticis galā un tās būs no FIBO Plus 3Mpa 250mm. Tagad atliek izlemt no kā būvēt pašnesošās starpsienas.

Tā kā starpsienas nav nesošās, tad tās faktiski ir iespējams būvēt no jebkura materiāla – gan reģipsis, gan mūrēti bloki. Šobrīd dzīvoju dzīvoklī ar starpsienām no reģipša – 100mm profils ar vati+ 2 reģipša kārtas abās pusēs – pa lielam esmu apmierināts, nav bijis problēmu kautko uzkarināt. Arī pieklauvējot pie sienas nav nemaz bungu efekts. Pēc papīriem tāda siena ir 44 decibeli 

Projektā starpsienas ir iezīmētas no FIBO 3Mpa 150mm, kas nozīmē ar apmetumu starpsiena būtu ~ 18cm bieza un skaņas izolācija būtu pie 46decibeliem. Tad nu iedomājos ka FIBO ir pieejami starpsienu bloki 88mm biezumā, kurus itkā esot gan vieglāk mūrēt, gan arī iespējams iestrādāt uzreiz elektrību, ūdeni utt. tiesa gan šiem ar to skaņas izolāciju ir pašvakāk un ar apmetumu no abām pusēm Rw ir tikai 39 decibeli.

Protams tikko ieminamies par iekšdurvīm, tad tur Rw pamatā ir 27-30db (ja vien nav speciālās skaņu slāpējošās durvis) un itkā viss sienu klusināšanas efekts ir vējā.

Tā nu netieku skaidrībā ko tad izvēlēties kā starpsienu materiālu, lai būtu gan izmaksu efektīvi un ar labu skaņas izolāciju.

 


Saldais vafeļu kārtojums

Saldēdiens ļoti ies pie sirds tiem, kas nemīl šķebinoši saldo garšu, kā arī skābo. Šis būs pa vidu - saldskābs un ļoti gards!

Жиры: виды, функции, польза и вред

Жиры – макронутриенты, необходимые участники полноценного питания каждого человека. В ежедневный рацион должны входить разные жиры, каждый из них выполняет свою функцию. С физиологической точки зрения жиры – неотъемлемая составляющая тройки макронутриентов, обеспечивающей основные потребности организма человека. Они являются одним из основных источников энергии. Жиры – составной элемент всех клеток, они необходимы для усвоения жирорастворимых […]aLmozV7tBCY

Blogs: Seši Positivus pārsteigumi

d5e7_14541260689_e927ffce94_jpg.jpg

Aizvadītajā nedēļas nogalē Salacgrīvā norisinājās nu jau astotais Positivus festivāls. Man personīgi šis festivāls bija pārsteigumiem pilns – sākot no tā, cik labs tas kopumā bija un beidzot ar atsevišķu koncertu izdošanos vai neizdošanos. Tieši tāpēc šajās rindās pastāstīšu par sešiem izpildītājiem, kas mani personīgi šogad pārsteidza visvairāk.

1. Kraftwerk

Es melotu, ja teiktu, ka mirklī, kad kā hedlaineri tika izziņoti Kraftwerk, nebiju vīlies. Tobrīd man šķita, ka šāda izvēle ir vienkārši briesmīga, tomēr ar šodienas acīm paskatoties – iespējams, tas ir bijis vislabākais lēmums visa festivāla vēsturē. Pat koncertam esot pusē, man tas bija ja ne vienaldzīgs, tad ne tuvu ne tas mīļākais, tomēr līdz beigām es biju pilnībā nohipnotizēts. To ir teju neiespējami aprakstīt vārdiem, tas bija jāredz, un ja Tev bija tāda iespēja, bet to palaidi garām, tagad vari kost pirkstos!

2. The Kooks

Ok, to, ka The Kooks varētu būt sakarīgi hedlaineri iedomājos jau pirms kāda laika, jo festivāla beigās, kad visi vairāk vai mazāk, bet svin, tādas grupas, kurām teju visas dziesmas ir līdzi dziedamas, iederas teicami. Bet ko tādu negaidīju. Viņi spēlēja... tiešām labi! Liekas, ka visiem patika, liekas, ka visi dziedāja līdzi, turklāt ne mirkli nepiezagās sajūta, ka šis būtu bijis fiasko. Ja pēc The Kooks izziņošanas smējos arī es, tad pēc festa liekas, ka atkal pasmieties var organizatori, trāpot ļoti precīzi.

3. Of Montreal

Vēl viens akmens manā dārziņā – kaut gan zināju par šīs blices eksistenci vismaz gadus piecus, šķiet, ne reizi neko no viņiem tā arī nebiju klausījies, paļaujoties uz dažu cilvēku ieteikumiem, ka tur jau nu toč neesot, ko dzirdēt. Izrādās, ka ir, turklāt kā vēl ir! OfMontreal nospēlēja ideālu indie diskotēku, kas pārliecinoši ierindojās starp maniemPositivus pozitīvākajiem mirkļiem.

4. Cherub

Pirms Positivus biju pārliecināts, ka šie jaunieši vai nu būs fantastiski labi, vai arī absolūti izgāzīsies, nospēlējot vienu no festivāla vājākajiem koncertiem. Par laimi, piepildījās manas pozitīvās cerības un nešvilieši kļuva par vienu no pirmās dienas hailaitiem. Teicams koncerts ar izcili daudz enerģijas un brīnišķīgu komunikāciju ar pūli, ko vainagoja šampanieša duša pirmajām rindām – piekritīsiet, ko tādu daudzi nedara. Šim visam pa virsu kā ķirsītis uz kūkas izrādījās tas, cik lieliski cilvēki ir abi grupas dalībnieki – jau tuvāko dienu laikā šeit atradīsiet man personīgi interesantāko un jautrāko interviju šajā festivālā.

5. The 1975

Atšķirībā no pirmajiem četriem, kas visi kā viens man izrādījās ļoti pozitīvi pārsteigumi un atklājumi, The 1975 pamatīgi pievīla. No visām meinstrīma grupām, kas bija šī gada programmā šo gaidīju visvairāk un ar vislielākajām cerībām uz lielisku koncertu, bet tā vietā saņēmu sliktu, pārlieku skaļu skaņu un nepārliecinošu sniegumu. Atdevi uz skatuves gan negribētos noliegt, bet visādi citādi – liekas, ka jaunskungiem vēl nedaudz jāpamācās, lai kļūtu stabilāki.

6. King Charles

Nu, kas tad tas būtu par rakstu par Positivus, ja tajā nepieminētu visas Latvijas mīļāko Karali, vai ne? Šī bija mana trešā satikšanās reize ar King Charles, un ja pirmie divi koncerti (Positivus 2011 un Palladium 2012) bija ļoti kvalitatīvi un baudāmi, tad šis izskatījās pēc pamatīgas haltūras. Protams, mazajām un mazajiem bikses bija pilnas šā vai tā, taču tik slinkas un mīkstas dziesmu versijas bija kaut kas gana briesmīgs. Starp citu, uz viņa dīdžesetu tā arī neaizgāju, taču būtu interesanti uzzināt – vai šoreiz prominence uzskatīja par nepieciešamu ierasties? Ja to zini – lūdzu, padod ziņu!

Foto: Linda Vintere

Pēdējā naglu rūpnīca Francijā

Viena no lietām, kas pamazām pievienojas nostaļģiskajam lauciņam ir naglu izmantošana sadzīvē. Par to liecina arī tas, ka vairāk nekā pirms 120 gadiem būvētā iespaidīgā Rivjēra naglu rūpnīca Francijā ir palikusi par pēdējo šāda veida fabriku visā valstī.

Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”

Ingmārs Līdaka „Zoodārzs manā pagalmā”, Rīga: Zvaigzne ABC, 2014.

Bērnībā viens no iemīļotākajām man bija grāmatas par visu veidu zvēruļiem. Gūti tagad visas atcerēties, bet pat atmetot aizraujošos stāstus par eksotisko zemju lopiem arī par vietējo faunu bija pietiekami daudz lasāmvielas. Pamatzināšanas smēlos no Zanda Spura „Ļatvijas dzīvnieku pasaules”, bet par tēmu varēja atrast kaudzēm jaunajiem dabas pētniekiem paredzētu vienkāršu, bet aizraujošu grāmatu. Kārļa Griguļa „Zīlītes dziesma”, „Liepkalna mežā”, „Libellula un Kvadrimakulata”, Jūlija Vanaga „Meža dziesma”, Eduarda Jansona „Čadīte”, „Ragrillis”, „Ķetaurītis un Letenīte”, Ulda Plotnieka „Viļņu šūpolēs”, „Zaļās zāles zemē”, „Uzmanību, Vanaga Acs!”, Vitālija Bianki „Meža Avīze” un „Kolumbu klubs”. Interesantas grāmatas tika izdotas sērijā „Stāsti par dabu”, bet, ja sagribējās kaut ko zinātniskāku, tad bija brošūru sērija „Daba un mēs”. Acīmredzot dabas un zvēru tēma tolaik bija pietiekami nevainīga un apolitiska, lai jebkurš par to varētu droši rakstīt. Arī pavisam nopietni literāti kā Regīna Ezera šad tad krita kārdinājumā un rakstīja noveles par zooloģiskām tēmām. Šķiet, ka mūsdienās daudz vairāk tiek izdotas dažādas jaukas, ilustrētas enciklopēdijas par dabu, bet labu, populārzinātnisku grāmatu par dzīvniekiem latviešu valodā ir tagad ir daudz mazāk. Pirms dažiem gadiem ir iznākusi Ilmāra Tīrmaņa „Ko nezinām par zināmajiem Latvijas dzīvniekiem”, kas ir viņa „Vides Vēstīs” publicēto rakstu apkopojums. Grāmata bija interesanta, bet jāņem vērā, ka tie nav stāsti, bet žurnāla raksti, kurus, starp citu, var viegli sameklēt un izlasīt „Vides Vēstu” mājas lapā. Arī latviešu rakstnieki nav aizmirsuši dzīvnieku tēmu. Pagājušā gadā iznāca brīnišķīgi noformēts Gundegas Repšes stāstu krājums „Vīrs tapīrs un citas radības” par sīko bezmugurkaulnieku spīdzināšanu mājas apstākļos. Vārdu sakot, pat, ja tu esi tikai rakstniekam garām rāpojošs tarakāns, tev ir liela iespējamība tikt iemūžinātam kādā daiļdarbā.

Zoodārzs manā pagalmāTā nu šogad iznākušo Ilmāra Līdakas „Zoodārzs manā pagalmā” gaidīju ar lielu interesi. Grāmatu izlasīju ātri. Godīgi jāatzīstas, ka īpaši daudz jaunas informācijas no tās neieguvu, bet tikai tāpēc, ka pārāk daudz ir lasīts pirms tam. Tomēr šo to uzzināju gan, piemēram, ka traki jocīgās skaņas, par kuru izcelsmi nesen klīstot pa niedrājiem lauzīju galvu, izdod Seivi ķauķis. Protams, autors nav profesionāls rakstnieks, stāstījums vietām ir mazliet neveikls, tomēr grāmatā ir jūtama patiesa mīlestība pret visām dzīvajām radībām (ir daži izņēmumi), ar lielu daļu no aprakstītajiem dzīvniekiem viņš ir bijis tuvos kontaktos un viņam krājumos ir daudz aizraujošu stāstu no personīgās pieredzes. Grāmatā ir ļoti daudz fotogrāfiju, tomēr vietām attēlu kvalitāti vēlējos mazliet labāku, bet daudzi no tiem ir unikāli, tāpēc jāpieņem tādi, kādi nu ir. „Zoodārzs manā pagalmā” ir samērā līdzīga Tīrmaņa grāmatai, bet tajā bija vairāk pasausas, nopietnas informācijas par savvaļas dzīvniekiem un to uzvedību, bet mazāk stāstu no dzīves. Līdakas grāmata bez šaubām ir daudz izklaidējošāka un piemērotāka plašākām tautas masām.

Vispār, „Zoodārzs manā pagalmā” ir ļoti vajadzīga grāmata, jo autors daudz uzmanības pievērš mūsdienu cilvēka sadzīvošanai ar visdažādākajām dzīvības formām. Sociālajos tiklos bieži vien nākas lasīt izmisīgus palīgā saucienus – kā man nogalināt šo dzīvnieku (un vēlams veidā, kas būtu pēc iespējas kaitīgāks apkārtējai videi un manai veselībai). Kā noindēt stirnas, nosist strazdus, uzspridzināt kurmjus, nemaz nerunājot par čūskām, sirseņiem, odiem vai laputīm. Es jau saprotu, ka tieši šie brēcēji Ingmāra Līdakas grāmatu visdrīzāk nemaz rokā neņems, bet daži no viņa ieteikumiem izklausījās praktiski realizējami un dabai draudzīgi. Galu galā cilvēkam ir jāsaprot, ka šajā pasaulē visām dzīvības formām ir sava vieta, sūtība un tiesības uz eksistenci. Diemžēl daudzas no problēmām, piemēram, saslimstību ar ērču encefalītu ir radījuši cilvēki paši. Ir vēl viena ļaužu kategorija, kurai grāmata būtu ļoti noderīga – tie, kuri uzskata, ka katrs nejauši pamanītais dzīvnieku mazulis vai savās gaitās tipinošs ežulis ir obligāti jāstiepj mājās un jāglābj. Bieži vien šādā veidā zvēriņš tiek nolemts bojāejai, savukārt mīlīgais stirnu buciņš izaug liels, izaudzē radziņus un jautri izklaidējas pie jebkuras izdevības savam glābējam sāpīgi iebadot dibenā. Bet pieradināti lāči, kas nebaidās no cilvēkiem, ir ārkārtīgi bīstami zvēri (dažreiz tādi brāķi gadoties igauņu savvaļas lāču audzētavā Nigulā, un viņi tos mēdzot iesūtīt Latvijā kā diversantus, nu labi, paši ieklīst panašķoties ar latviešu bišu medu), kurus diemžēl vienmēr nākas likvidēt. Dažreiz ir iespējams sadzīvot ar zvēriem pēc iespējas mazāk vienam otru traucējot, dažreiz nē, bet vienmēr ir iespējami saprātīgi risinājumi (tagad zināšu, kā var vienkāršā veidā noķert dzīvu caunu, un cik tālu tā ir jāaizved no mājas, lai nākamajā dienā neatjoztu atpakaļ). Turklāt daudzi dzīvnieki ir tā pielāgojušies kopdzīvei ar cilvēku, ka bez viņa tiem rastos nopietnas eksistences problēmas.

Autors krietni idealizē dzīvi laukos, bet lai nu tā būtu. Citādi grāmata ir lieliska, izzinoša lasāmviela cilvēkiem, kuriem interesē fantastiski aizraujošā pasaule, kurā mēs dzīvojam. Noderētu arī turpinājums, jo diez vai visas savas enciklopēdiskās zināšanas un daudzos piedzīvojumus ar dzīvniekiem autoram ir izdevies ietilpināt vienā grāmatā.


Filed under: Grāmatas

labi» Mobilo datu kompresija ar Opera Off-road un Opera Max

Ātra tīmekļa lapu pārlūkošana ir vēlama, pašsaprotama un daudziem nepieciešama lieta, taču ne vienmēr un ne visur tas ir iespējams. Ja tu izmanto datoru, tad mājaslapas ielādes problēmas var sagādāt vājš vai nestabils Wi-fi signāls, bet ja tu izmanto mobilo telefonu vai planšeti, tad papildus jādomā par to, lai nesanāktu mežonīgi liels rēķins par mobilo internetu. Tieši datu apjoma ekonomija ir viena no lielākajām pārlūku Opera, Opera Mini un Opera Mobile atšķirībām un priekšrocībām. Visvairāk izmantoju tieši... { Garums: 4084 simboli, Komentāru skaits: 0 }

Četri ceļi uz piedošanu

Ursula K. Le Guin. Four Ways to Forgiveness. (Hainish Cycle #7.) New York: HarperPrism, 1996 (1995). 307 pp.

220px-FourWaystoForgiveness.jpg Labi, ka tur augšā ir rakstīts “piezīmes”, nevis “apcerējumi” vai kas tamlīdzīgs. Mierīgu sirdi varu turpināt atļauties būt vēl lakoniskāka par Kasimu. Galu galā, ja zināt Le Gvinu, jūs jau zināt, vai gribat viņu lasīt, bet, ja ne, labāk sākt ar ko citu.
Tātad mums ir četri savstarpēji saistīti stāsti par notikumiem uz divām planētām tālajā visuma galā. Viena no tām kalpo par dabas resursu ieguves vietu otrai, tāpēc ir ļoti izdevīgi, ka šajā sabiedrībā pastāv verdzība. Protams, līdz vergi saceļas. Stāsti patiešām ir par piedošanu un brīvības iegūšanu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvot citus un veiksmīgiem mēģinājumiem palīdzēt. Dzīvotu es uz citas planētas vai citā kontinentā, šī man varētu būt vēstures grāmata. Tagad daļēji ir sajūta, ka tas uz mani īsti neattiecas, nu jā, ka tā ir fantastika.
Tomēr vienlaikus visi stāsti ir arī par diviem cilvēkiem, kas iemācās saprast viens otru, un šis citāts man sasaucās ar Jansones stāstiem.

What is one man’s and one woman’s love and desire, against the history of two worlds, the great revolutions of our lifetimes, the hope, the unending cruelty of our species? A little thing. But a key is a little thing, next to the door it opens. If you lose the key, the door may never be unlocked. It is in our bodies that we lose or begin our freedom, in our bodies that we accept or end our slavery.

Lasu:
Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Andra Manfelde. Dzimtenīte.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:


Filed under: Angliski Tagged: 20. gs. 80. un 90. gadi, amerikāņu literatūra, fantastika, feminisms, politika, sieviete, stāsti

Vesterns

Jauka īsfilma.

Par Indonēzijas prezidentu kļuvis kaislīgs metālists

Metāla mūzikas fanus visā pasaulē sajūsminājis fakts, ka par Indonēzijas jauno prezidentu ievēlēts šī žanra kaislīgs piekritējs - līdzšinējais Džakartas gubernators Džoko Vidodo, vēsta LNT ziņas.Vēlēšanu rezultāti paziņoti otrdien,...

naudas kursi

(sujan - pirmais kex no 2013)1usd = 94 rūpijas1eur = 125 rūpijas(pramod - jaunais, no encountern...)1usd = 97 ruupijas1eur = 132 ruupijas2013 - mainot bija: 1 usd = 99.64 rūpijas (Pokhara) 1 usd @ ktm 102 - 105 rūpijasno ATM 2013:1 npr� = 0,00...TumGaGIRPlc

PONIJĀ pieejama rudens kolekcija

Lēnām veikalu plauktos sāk parādīties rudens kolekcijas, arī lieliskā bērnu apģērbu līnija no Reserved Kids ir patīkams pārsteigums. Piedāvājumā - zēniem dažāda veida jakas ar kapuci, vairāki veidi džinsa bikses un garās sporta bikses, kā...

Kausa izcīņa „Pļaviņu futbolam '90”





Šogad mūsu pilsētas futbolam atzīmējam 90. gadu jubileju. Pirmā komanda Pļaviņu pilsētā ,precīzāk toreiz Gostiņos, tika dibināta 1924. gadā, un to sauca - "LKVB (Latvijas kultūras veicināšanas biedrības) Gostiņu nodaļas komanda, kura sastāvēja pārsvarā no vieniem žīdiem" - tā pagājušā gadsimta 20. gados rakstīja mūsu republikas un vietējie laikraksti. Komanda piedalījās dažādās sacensībās, rīkoja futbola turnīrus tajā pašā vietā kur pašlaik ir jaunais stadions, piedalījās republikas Kausa izcīņā, kur bija pat jāsacenšas ar toreizējām republikas virslīgas komandām. Par to liecina dažādi raksti tā laika avīzēs, vecās reklāmu afišās, kuras ir saglabājušās. No tā visa izriet, ka futbols (sākums Gostiņos) Pļaviņās ir bijis viens no iecienītākiem komandu sporta veidiem pagājušā gadsimtā un ir saglabājies, nav pazudis mūsdienās. Par to jāpasaka liels paldies arī tiem vecākiem, kuri savas atvases ved apgūt futbola mākslu treniņos un līdz ar to viss turpinās un notiek – aug veselīgi bērni, mācāmies dzīvot komandā, kopā dalāmies priekos un bēdās.
Šogad futbola atceres kausu izspēlēja U - 12 jaunā grupa, un kā veicās varat apskatīt -
turnīra tabulu.
Kausa izcīņas nominācijās labākie:
  • vārtsargs - Ņikita Toropovs –Salaspils (,,Kengaroos’’)
  • aizsargs – Maksims Markušins (Rēzeknes BJSS)
  • pussargs – Ramirs Gržeškevičs („Baltika” Rīga)
  • uzbrucējs- Rolands Prohorovs (FK „Pļaviņas DM”)
  • vārtu guvējs – Daniils Fiļimonovs (Salaspils „Kengaroos”)
Futbola kluba „Pļaviņas DM” vārdā paldies visiem vecākiem, radiem un draugiem, kuri apmeklēja šo pasākumu un juta līdz mūsu komandai.

Darba vieta: Lindorff

Sveiki, LFF nostrādāju pietiekami ilgi, lai saprastu sekojošo: 1. MOtivācija te ir , te nav, jo pat ja zvanu centrs nostrādā labi ( laba atgūtās naudas summa ) motivāciju var nepiešķirt dēļ sliktiem kopējiem rezultātiem. 2. Lai gan uz papīra algu palielina 2x gadā- palielinājums ir nenozīmīgs ( pāris santīmu/centu ) 3. Kā bonuss- veselības apdrošināšana, bet zemākais līmenis ( ERGO, kuru reti kur pieņem....) 4.Lai gan maz ir tādu, kas piesakās strādāt LFF, cilvēkam šeit nav nekādas vērtības- atlaist var jebkurā laikā ( savstarpēji vienojoties... :) , vai ar draudiem, ka atradīs jau ieganstu un tādejādi sabojās tavas izredzes tālāk ) 5. Gada prēmijas tiek tikai R.K. un viņa vietniekiem ( neskatoties uz firmas rezultātiem ) 6. Vasarās gaisa nav, zvanu centrs atrodas saules pusē un telpās ir IEVēROJAMI karstāks kā laukā. 7. MILZĪGA emocionālā spriedze gan pildot darba pienākumus, gan savstarpējās attiecībās ar kolēģiem ( skandāli par izdevīgākajiem maksājumiem no parādniekiem.. utml.) visu laiku slēpta sācensība ( šeit aiz smaida un šķietamas draudzības slēpjas aprēķins, ka gan jau tiks panākts savs).... 8. Ja ir kkādi TEAM BUILDING pasākumi, tad nākamajā mēnesī atkal draudi, ka var nebūt ( parasti arī nav ) jebkāda piemaksa. 9. Apmācibas- paretam Kā plusus varbūt var minēt- augļus 2x nedēļā ( pazūd stundas laikā ) , elektronisko sistēmu savstarpējai saziņai ar vadību/kolēģiem ( dažādu jautājumu risināšanai ), kopīgas dzimšanas dienas sabučošanās un dāvanu ( puišiem pudele un minimāla d.k./ meitenēm puķe un tā pati d.k.) kā arī elastīgo grafiku, kad ir iespēja atprasīties ( par to nemaksās un iespēja atstrādāt arī nebūs, jo darba laiks visiem viens ). Beidzot atrasts labāks darbs par šo un ir nodoms nekad neatgriezties LINDORFF OY. Vidējais novērtejums: 3.00
Tavsdarbslv?d=yIl2AUoC8zA Tavsdarbslv?d=qj6IDK7rITs
JA9XCRCkerI

Bēdīgi slavenais hakeris-izspiedējs cietumā izdarījis pašnāvību

rlokmanis_izspiedejs raivis_lokmanis

No avotiem cietuma vadībā Pietiek zināms, ka jau kārtējā pašnāvība notikusi Centrālcietuma 4. korpusa 402. kamerā. Šajā kamerā Raivis L. mitinājies kopā ar vēl vienu ieslodzīto, taču uz laiku atstāts viens pats un tad arī izdarījis pašnāvību.

Kā zināms Pietiek, notikušais uzskatāms par rupju cietuma vadības nolaidību – daudziem cietumā ir bijis zināms, ka tieši 22. jūlijā Raivim L. ticis paziņots par gaidāmo šķiršanos, – par šādu soli izšķīrusies viņa dzīvesbiedre. Taču, neraugoties uz to, cietumsargi Raivi L. vienalga atstājuši vienatnē, bez uzraudzības.

Iespējams, ka pašnāvību izdarījušais cietumnieks ir cilvēks, par kuru portāls Delfi 2009. gadā rakstīja: “Aizvadītā gada jūnijā interneta portāls BMWLife.lv no anonīmas personas saņēma elektroniskā pasta vēstuli ar prasību pēc naudas. Cilvēks paziņojis, ka pārvalda portāla kodu sistēmu, un draudējis, ka, ja nesaņems no kompensāciju, nodarīs būtisku ļaunumu saitam.

Lai pierādītu savu draudu patiesumu, hakeris ielauzies saitā un pārveidojis tā sākuma lapu. Pārrunu rezultātā portāla vadība ar puisi vienojušies par simt latu izmaksu. Tā kā puisis nav vēlējies pats ierasties pēc naudas, viņš atsūtījis sava konta numuru. Liels bija portāla vadības pārsteigums, kad, saņemot pārskaitījuma veikšanai nepieciešamo informāciju, viņi secināja, ka izspiedēja konts atvērts tepat Latvijā uz viņa īstā vārda.

Pēdējo reizi Raivis L. cietumā nonāca par ar IT nesaistītiem noziegumiem.

Avoti:
Pietiek.com: http://www.pietiek.com/raksti/centralcietuma_karteja_aizdomiga_pasnaviba
Datuve.lv: http://www.datuve.lv/raksts/1938/Aiztureta_persona,_kura_terorizeja_daudzus_Latvijas_majaslapu_ipasniekus/
BlackHalt: http://blackhalt.wordpress.com/2008/07/27/intervija-ar-hakeri/
Db.lv: http://www.db.lv/tehnologijas/nokerts-iespejams-visstulbakais-hakeris-latvija-171851

Intervija- pirmā daļa.

Atkal ir tāda reize, kad kāds no žurnālistu aprindām ir iekš draugiem el-vē ir uzrunājis Jāni. Jautājums bij šobrīd gaužām vienkāršs un tai pat laikā aktuāls. Jautāja- vai Jānis nevar tā īsi atbildēt uz pāris jautājumiem par vinjetēm jeb ceļu maksām Latvijā. Protams ka Jānis uzjautāja arī manu viedokli, vai piekrist, uz ko es teicu- jā, kāpēc ne, jo tā ir iespēja pateikt savu domu. Es jau nezināju, ka iecere beigās būs par plašāku interviju, bet nu.... Tad nu pirmdien pēc reisa piestāja Madonas Statoilā un mazliet parunājās ar Egilu Kazakeviču- žurnālistu no mūsu novada avīzes Stars.  Patiesībā jau Jāņa viedoklis tur ir samērā īsi izteikts, vairāk jau paša jautājuma būtība kā tāda, bet nu... 

Jānis pats jau ir Vācijā, un arī šoreiz pa blogu pasaimniekoju es... jo nez, nez vai Jānis pats maz te tos rakstus jeb intervijas liktu :)))))  Par iepriekšējo interviju jau arī teica, nu varbūt nevajadzēja :)))) 

Lai izlasītu rakstu tā pa smuko, spied ar peles labo pogu uz raksta, atver jaunā cilnē.... un tad palielini rakstu.

DSC01430.JPG

img099.jpg

img098.jpg

Sandra

unadorned levity

this is me

Kā paša spēkiem izgatavot sev draudzeni

Šis izskatīgais čalis jums, dārgie lasītāji, parādīs kā no vientuļa neveiksminieka kļūt par īstas skaistules mīļoto vīrieti.

Pirmkārt būs nepieciešama vannas istaba ar dušu.

Galvenie draudzenes izgatavošanā vajadzīgie materiāli:

Galvas piestiprināšana.

Gaumīga kleita.

Saņurcīta avīze lieti noderēs par ķermeņa pildījumu.

Krūšu izmēru katrs var izvēlēties pats pēc savas gaumes.

Gandrīz gatava…

Vēl tikai mazliet atturīgas kosmētikas…

…un izteiksmīgas acis…

Vēlams, lai acis būtu divas.

Visbeidzot, atliek vien pievienot parūku un draudzene ir pabeigta!

Tagad varat nodoties kopīgām nebēdnīgām rotaļām.

Jautri plunčāties dušā.

Baudīt romantiskas vakariņas…

…un nekad, nekad nešķirties!

[Virsraksts nav norādīts]

Sieva atstaastiija.

Luuk divgadiigais beerninjsh esot paudis interesantu attieksmi pret sievieteem nikabaa. Vienreiz paskatiijies un saacis smieties,cittreiz nosaucis par zebru a kaadu citu reizi teicis ku kuu.

Jaapieveershas iecietibas stundaam.